Bhakti nektārs četrdesmit devītā nodaļa

null

Četrdesmit devītā nodaļa

Rasu sajaukšanās

Kā jau tika paskaidrots, pastāv divpadsmit rasas jeb ekstātiskās attiecības ar Krišnu. Piecas no rasām ir tiešas, un tās ir neitralitāte, kalpošana, brālīga mīlestība, vecāku mīlestība un pretējo dzimumu mīlestība. Septiņas rasas ir netiešas, un tās ir smiešanās, izbrīns, bruņnieciskums, līdzjūtība, dusmas, bailes un šausmas. Piecas tiešās rasas mūžīgi izpaužas Vaikunthā jeb garīgajā valstībā, bet septiņas netiešās rasas pastāvīgi izpaužas un pāriet neizpaustā stāvoklī Gokula Vrindāvanā, kas ir Krišnas pārpasaulīgo spēļu vieta materiālajā pasaulē.

Cilvēkā bez viņa galvenās rasas bieži vien izpaužas arī kāda cita rasa, un šīs mīlestības pilnās attiecības reizēm ir saskanīgas jeb garšīgas un reizēm nesaskanīgas jeb nebaudāmas. Tālāk sekos zinātnisks rasu jeb mīlestības noskaņu saskanības un nesaskanības apskats.

Neitrālās mīlestības rasa (šānta-rasa) saskan ar šausmām un izbrīnu. Tā nesaskan ar pretējo dzimumu mīlestības, bruņnieciskuma, dusmu un baiļu izpausmēm.

Kalpošanas attieksme saskan ar baiļu, neitrālas mīlestības un bruņnieciskuma (kā dharma-vīras un dāna-vīras) izpausmēm. Garīgās kalpošanas ekstāzi bruņnieciskumā (judha-vīrā) un dusmās tiešā veidā rada pats Krišna.

Ar brālīgu mīlestību ļoti labi saskan pretējo dzimumu mīlestība, smiešanās un bruņnieciskums. Ar to pilnīgi nesaskan bailes vai vecāku mīlestība.

Lai gan starp vecāku mīlestību un smiešanos, līdzjūtību vai bailēm ir milzīga atšķirība, šīs garšas ir saskanīgas.

Ar vecāku mīlestības ekstāzi nesaskan pretējo dzimumu mīlestība, bruņnieciskums un dusmas.

Ar pretējo dzimumu mīlestības ekstāzi saskan smiešanās un brālīga attieksme.

Kā uzskata daži zinātāji, pretējo dzimumu mīlestības ekstāze saskan tikai ar bruņnieciskuma jūtām, ko sauc par judha-vīru un dharma-vīru. Visas pārējās noskaņas tiek uzskatītas par nesaskanīgām.

Ar bhakti smieklu ekstāzi saskan bailes, pretējo dzimumu mīlestība un vecāku mīlestība, bet nesaskan līdzjūtība un šausmas.

Ar bhakti izbrīna ekstāzi saskan bruņnieciskums un neitrāla mīlestība, bet nekādā gadījumā nesaskan dusmas un bailes.

Ar bhakti bruņnieciskuma ekstāzi saskan izbrīns, smiekli vai kalpošanas attieksme, bet nesaskan bailes un pretējo dzimumu mīlestība. Daži zinātāji uzskata, ka neitrālas mīlestības ekstāze vienmēr saskan ar bruņniecisku garīgo kalpošanu.

Ar garīgās kalpošanas līdzjūtības ekstāzi saskan dusmas un vecāku mīlestība, bet nekādā gadījumā nesaskan smiekli, pretējo dzimumu mīlestība vai izbrīns.

Ar garīgās kalpošanas dusmu ekstāzi saskan līdzjūtība vai bruņnieciskums, bet pilnīgi nesaskan smiekli, pretējo dzimumu mīlestība vai bailes.

Ar garīgās kalpošanas baiļu ekstāzi saskan šausmas un līdzjūtība.

Ar garīgās kalpošanas bruņnieciskuma ekstāzi nekādā gadījumā nesaskan laulības mīlestība, smiekli vai dusmas.

Ar garīgās kalpošanas šausmu ekstāzi saskan neitrāla mīlestība, smiekli vai kalpošana, bet nesaskan pretējo dzimumu mīlestība un brālīga attieksme.

Minētais apskats ir rasābhāsas jeb rasu nesaskaņas apraksta piemērs. Izmantojot pārpasaulīgo rasābhāsas zinātni, var pilnībā izskaidrot ekstātiskās mīlestības noskaņu saderību un nesaderību. Kad Kungs Čaitanja Mahāprabhu dzīvoja Džagannātha Purī, pie Viņa nāca daudzi dzejnieki un bhaktas, vēlēdamies nolasīt poēmas, ko bija sarakstījuši; taču noteikums bija tāds, ka viņiem šie darbi vispirms jāparāda Kunga Čaitanjas sekretāram Svarūpam Dāmodaram, kurš rūpīgi pārbaudīja, vai šajās poēmās nav rasu jeb pārpasaulīgo garšu nesaskaņas, un tikai tad dzejnieki drīkstēja iet pie Kunga Čaitanjas un nolasīt savus darbus.

Jautājums par nesaskanību ir ļoti svarīgs, un tīri bhaktas uzskata, ka darbos, kas apraksta dažādu veidu attiecības ar Dieva Personību, ir jābūt pilnīgai saskaņai. Saskaņas un nesaskaņas jautājumi reizēm kļūst ļoti sarežģīti, un to, kāpēc tas tā ir, var paskaidrot ar šādu piemēru. Kad viens draugs satiekas ar otru draugu, viņu attiecību garša parasti tiek uzskatīta par ļoti patīkamu, taču īstenībā, draugiem satiekoties, izpaužas tik daudzas jūtas, ka ir ļoti grūti pateikt, kad šīs jūtas patiešām ir saskanīgas un kad tās kļūst nesaskanīgas.

Prasmīgi literatūras zinātnieki apskata rasu savstarpējo saderīgumu, izmantojot iedalījumu veselumā un daļās. Saskaņā ar šo paņēmienu galvenās jūtas tiek sauktas par veselumu, bet pakārtotās jūtas — par daļu.

Lūk, piemērs, kas palīdz saprast šo jautājumu: «Visas dzīvās būtnes ir kā augstākās uguns dzirksteles, un tāpēc nav zināms, vai es, maza dzirkstelīte, spēšu pārpasaulīgā mīlestībā kalpot augstākajai ugunij — Kungam Krišnam.» Šajos vārdos izteiktās neitrālās mīlestības jūtas var uzskatīt par veselumu, bet vēlmi kalpot Kungam — par daļu. Īstenībā Brahmana starojumā nevar būt ne runas par Dieva Kunga un bhaktas savstarpējās mīlestības ekstāzi.

Lūk, kāda skumju pārņemta bhaktas vārdi: «Ak vai, es joprojām cenšos gūt baudu no ķermeņa, kas ir tikai ādas maiss, pilns ar gļotām, sēklu un asinīm. Šis apziņas stāvoklis ir tik briesmīgs, ka es nevaru baudīt Dieva Augstākās Personības atcerēšanās pārpasaulīgo ekstāzi.» Šajos vārdos atklājas divas ekstātiskas mīlestības noskaņas: neitralitāte un šausmas. Neitralitāte uzskatāma par veselumu, bet šausmu ekstāze — par daļu.

Lūk, līdzīgi kāda bhaktas vārdi: «Tagad es sākšu kalpot Dieva Augstākajai Personībai, Šrī Krišnam, kurš sēž zelta tronī, un apvēdināšu Viņu. Krišna ir augstākais Parambrahma, un Viņa tumšais mākoņa krāsas augums ir mūžīgs un pārpasaulīgs. Es atmetīšu savu pieķeršanos materiālajam ķermenim, kas ir tikai miesa un asinis.» Arī šajā gadījumā parādās kalpošana un šausmas. Kalpošanas ekstāze uzskatāma par veselumu, bet šausmu ekstāze — par daļu.

Lūk, vēl viens izteikums: «Kad gan es atbrīvošos no neziņas? Kad es šķīstīšos un varēšu mūžīgi kalpot Krišnam? Tikai tad es varēšu Viņu godināt un vienmēr raudzīties uz Viņa lotosacīm un skaisto seju.» Šajos vārdos veselums ir neitralitātes ekstāze un daļa ir kalpošana.

Lūk, vēl kāds izteikums: «Paskatieties uz šo Dieva Kunga bhaktu, kurš, atcerēdamies Kunga Krišnas lotospēdas, dejo. Kad redzēsiet šo deju, jūs vairs nepiesaistīs pat visskaistākās sievietes.» Šajā gadījumā neitralitāte ir veselums un daļa ir šausmas.

Kāds bhakta pārliecināti teica: «Mans dārgais Kungs! Tagad es izvairos domāt par attiecībām ar jaunām meitenēm. Mani vairs nesaista Brahmana apzināšanās, jo esmu pilnībā gremdējies domās par Tevi. Es esmu svētlaimes pilns un nevēlos vairs neko citu, pat mistiskās spējas ne. Manu prātu saista vienīgi Tavu lotospēdu godināšana.» Šajā izteikumā veselums ir neitralitātes ekstāze un daļa ir bruņnieciskums.

Reiz Subala tika uzrunāts šādiem vārdiem: «Mans dārgais Subala! Vrindāvanas jaunavas, kurām bija iespēja baudīt Krišnas skūpstus, ir viscildenākās un vislaimīgākās sievietes pasaulē.» Šajā piemērā veselums ir brālīgas garīgās kalpošanas ekstāze, bet daļa ir pretējo dzimumu mīlestības ekstāze.

Reiz Krišna teica gopī: «Ak, savaldzinātās! Neskatieties uz Mani ar tādām ilgām! Jums jābūt apmierinātām un jāatgriežas savās Vrindāvanas mājās. Nevajag šeit stāvēt!» Kamēr Krišna tā jokoja ar Vradžas jaunavām, kuras bija atnākušas, cerot, ka varēs baudīt rāsas deju ar Viņu, ieradās Subala un sāka skatīties uz Krišnu platām acīm, ar grūtībām valdīdams smieklus. Subalas jūtās izpaudās garīgās kalpošanas brālības attieksme un smiekli. Brālība šeit uzskatāma par veselumu, bet smiekli — par daļu.

Lūk, piemērs, kurā kā veselums izpaužas ekstātiska brālība un kā daļa — smiekli. Kad Krišna ieraudzīja, ka Subala, pārģērbies par Rādhārānī, slēpjas skaistā ašokas koka ēnā Jamunas krastā, Viņš bija tik pārsteigts, ka tūlīt piecēlās. Subala, ieraudzījis Krišnu, nespēja novaldīt smieklus un aizsedza muti ar plaukstām.

Lūk, piemērs, kurā izpaužas vecāku mīlestība un līdzjūtība garīgajā kalpošanā. Kad māmiņa Jašoda iedomājās, ka viņas dēls staigā pa mežu bez saulessarga un apaviem, viņa ļoti uztraucās, baidīdamās, ka Krišnam klājas grūti. Šajā gadījumā veselums ir vecāku mīlestība un daļa ir līdzjūtība.

Lūk, piemērs, kurā atklājas vecāku mīlestība un smiekli. Kāda māmiņas Jašodas draudzene teica: «Mana dārgā Jašoda! Tavs dēls ļoti veikli man no mājām ir nozadzis sviesta gabalu. Un Krišna, manam dēlam guļot, ir noziedis viņam muti ar sviestu, lai viņš izrādītos vainīgs.» To dzirdot, māmiņa Jašoda sarauca savas skaistās uzacis, taču, skatoties uz savu draudzeni, nespēja apslēpt smaidu. Lai māmiņas Jašodas smaids svētī ikvienu! Šajā piemērā veselums ir vecāku mīlestība un daļa ir smiekli.

Lūk, piemērs, kurā vienlaicīgi izpaužas vairākas garīgās kalpošanas noskaņas. Kad Krišna ar kreiso roku turēja Govardhanas kalnu, Viņa mati atraisījās un likās, ka Viņš ir nosvīdis. To redzot, māmiņa Jašoda sāka drebēt. Viņa skatījās uz Krišnu bailēs ieplestām acīm, bet Krišna sāka jocīgi vaibstīties. Māmiņa Jašoda tūlīt kļuva priecīga un sāka smaidīt. Pēc tam viņa atkal atcerējās, ka Krišna taču tur kalnu tik ilgu laiku, un drēbes viņai kļuva mitras no sviedriem. Lai Vradžēšvarī, māmiņa Jašoda, ar savu bezgalīgo žēlastību aizsargā visu Visumu! Šajā piemērā veselums ir vecāku mīlestība, bet daļas ir bailes, izbrīns, smiekli, līdzjūtība utt.

Lūk, piemērs, kurā izpaužas mīlētāju attiecības un brālīga mīlestība. Reiz Šrīmatī Rādhārānī teica: «Manas dārgās draudzenes! Paskatieties! Subala ir pārģērbies par jaunu meiteni, un Krišna viņam ap pleciem aplicis roku. Man liekas, ka Viņš ar Subalu grib atsūtīt Man kādu vēsti.» Rādhārānī vecākiem ļoti nepatika, ka pie Viņas nāk Krišna vai Krišnas draugi ganu zēni; tāpēc, lai nodotu Rādhārānī kādu vēsti no Krišnas, zēni reizēm pārģērbās par meitenēm. Šajā piemērā veselums ir pretējo dzimumu mīlestība, bet daļa — brālīga attieksme.

Lūk, piemērs, kurā atklājas pretējo dzimumu mīlestība un smiekli garīgajā kalpošanā. Reiz Krišna, pārģērbies par jaunu meiteni, teica Rādhārānī: «Ak, cietsirdīgā meitene! Vai Tu nezini, ka Es esmu Tava māsa? Vai Tu nepazīsti Mani? Apžēlojies par Mani, uzliec rokas Man uz pleciem un ar mīlestību apskauj Mani!» Krišna bija apģērbies tieši tāpat kā Rādhārānī, un, kad Viņš teica šos brīnišķīgos vārdus, Šrīmatī Rādhārānī saprata, ko Krišna vēlas. Taču apkārt stāvēja vecākie ļaudis, tāpēc Rādhārānī tikai pasmaidīja un neko neteica. Šajā gadījumā mīlētāju attiecību ekstāze ir veselums, bet smieklu ekstāze — daļa.

Lūk, piemērs vairāku jūtu sakopojumam. Redzot, ka Krišna gatavojas cīņai ar dēmonu Vrišāsuru, viena no Čandrāvalī pavadonēm nodomāja: «Cik gan brīnišķīgs ir Krišna! Viņa prāts ir smaidošās Čandrāvalī uzacu savaldzināts. Viņa čūskām līdzīgās rokas ir apliktas ap draugu pleciem, un tajā pašā laikā Viņš rēc kā lauva, izaicinot Vrišāsuru uz cīņu.» Šajā piemērā izpaužas mīlētāju attiecības, brālīga attieksme un bruņnieciskums. Pretējo dzimumu mīlestība uzskatāma par veselumu, bet brālīga attieksme un bruņnieciskums — par daļām.

Kad Kubdža iekārē satvēra Krišnu aiz dzeltenajām drēbēm, Krišna smaidot nolieca galvu, bet apkārt stāvošie ļaudis sāka smieties. Tas ir piemērs ekstātiskas pretējo dzimumu mīlestības sajaukumam ar smiekliem. Smiekli uzskatāmi par veselumu, un mīlētāju attiecības — par daļu.

Reiz Višāla, viens no ganu zēniem, gribēja cīnīties ar Bhadrasēnu, un kāds cits ganu zēns viņu uzrunāja: «Tu manā priekšā gribi parādīt savu varonību? Pirms tam tu mēģināji cīnīties ar Šrīdāmu, bet tev jāzina, ka Šrīdāma necīnītos pat ar simts Balarāmām. Tu esi tik dedzīgs, bet patiesībā neesi nekas.» Šajā piemērā izpaužas brālība un bruņnieciskums. Bruņnieciskums uzskatāms par veselumu, bet brālīga attieksme — par daļu.

Šišupāla bija paradis apsaukāt Krišnu, un Pāndu dēli par to dusmojās vairāk nekā Krišna. Pāndavi tūlīt apbruņojās ar dažādiem ieročiem, lai nogalinātu Šišupālu. Viņu jūtās izpaudās ekstātiskas dusmas un brālīga attieksme. Šajā gadījumā dusmas uzskatāmas par veselumu un brālīga attieksme — par daļu.

Reiz Krišna skatījās, cik meistarīgi Šrīdāma izmanto savu nūju cīņā pret Balarāmu, kurš lieliski prata pielietot vāli un ar šo vāli bija nogalinājis pat dēmonu Pralambāsuru. Redzot, ka Šrīdāma ar savu nelielo nūju galu galā ir uzveicis Balarāmu, Krišna kļuva ļoti priecīgs un izbrīna pilnām acīm skatījās uz Šrīdāmu. Šajā gadījumā izpaužas garīgās kalpošanas izbrīna, brālības un bruņnieciskuma attieksmes. Brālība un bruņnieciskums uzskatāmi par daļām, bet izbrīns — par veselumu.

Kad dažādas garšas sajaucas, galveno no šīm garšām jeb noskaņu, kas tiek uzskatīta par veselumu, zinātnieki sauc par pastāvīgu ekstāzi. Arī Višnu-dharmotarā norādīts, ka galveno no daudzajām garšām jeb to garšu, kura tiek uzskatīta par veselumu, sauc par stingru garīgās kalpošanas ekstāzi. Lai gan pakārtotās garšas var izpausties uz kādu laiku, galu galā tās saplūst ar galveno garšu jeb veselumu. Tāpēc tās sauc par garīgās kalpošanas papildus ekstāzi.

Šajā sakarībā var minēt ļoti labu piemēru, kas parāda attiecības starp daļām un veselumu. Īstenībā Kungs Vāmanadēva ir Dieva Augstākā Personība, taču Viņš ir «piedzimis» kā viens no Indras brāļiem. Lai gan Vāmanadēva reizēm tiek uzskatīts par nesvarīgu padievu, patiesībā Viņš ir padievu valdnieka Indras uzturētājs. Tādējādi, lai gan reizēm Vāmanadēva tiek pieskaitīts pie zemākajiem padieviem, patiesībā Viņš ir augstākais veselums un visu padievu avots. Gluži tāpat galvenā rasa reizēm var izskatīties pēc papildus rasas, lai gan patiesībā tā ir bhaktas mīlestības jūtu pamats.

Arī tad, ja garīgās kalpošanas papildus ekstāze kādu laiku izpaužas kā valdošā ekstāze, tā joprojām tiek uzskatīta par daļu. Ja papildus ekstāze nav pārāk spēcīga, tā parādās tikai nedaudz un pavisam ātri saplūst ar veselumu. Šādās īslaicīgas izpausmes reizēs tā netiek īpaši ņemta vērā. Ja cilvēks ēd kaut ko garšīgu un reizē ar ēdienu apēd arī mazu zāles stiebriņu, tad viņš to nemaz nepamana un nesajūt šī zāles stiebriņa garšu.


Tālāk: 50. nodaļa

Saturs Bibliotēka