Bhakti nektārs četrdesmit piektā nodaļa

null

Četrdesmit piektā nodaļa

Smiešanās ekstāze

Grāmatas «Bhakti-rasāmrita-sindhu» ceturtajā daļā Šrīla Rūpa Gosvāmī apraksta septiņas netiešās garīgās kalpošanas ekstāzes, kuras sauc par smiešanos, izbrīnu, bruņnieciskumu, līdzcietību, dusmām, bailēm un šausmām. Šajā daļā Šrīla Rūpa Gosvāmī turpina aprakstīt šīs bhakti jūtu ekstāzes, no kurām dažas ir savstarpēji saderīgas, bet citas — nesaderīgas. Ja viena veida ekstātiskā garīgā kalpošana saduras ar cita veida garīgo kalpošanu, to sauc par rasābhāsu jeb izkropļotu garšu.

Prasmīgi zinātnieki norāda, ka smiešanās parasti izpaužas starp jauniešiem vai starp vecākiem ļaudīm un bērniem. Šī ekstātiskas mīlestības pilnā smiešanās reizēm izpaužas arī cilvēkos, kuri pēc dabas ir ļoti nopietni. Reiz pie māmiņas Jašodas mājas durvīm pienāca kāds vecs ubags, un Krišna Jašodai sacīja: «Māmiņ! Es negribu iet pie šī kaulainā ļaundara. Viņš Mani paņems, iebāzīs savā ubaga tarbā un aiznesīs projām no tevis.» Tā brīnišķīgais bērns Krišna skatījās uz savu māti, bet ubags, kas stāvēja pie durvīm, nespēja noturēties nesmējies. Viņam uz lūpām tūlīt parādījās smaids. Šajā gadījumā smiešanos izraisīja pats Krišna.

Reiz viens no Krišnas draugiem teica: «Mans dārgais Krišna! Ja Tu atvērsi muti, es Tev iedošu brīnišķīgu stikleni ar jogurtu.» Krišna tūlīt atvēra muti, taču draugs tajā ielika nevis stikleni ar jogurtu, bet puķi. Sajutis puķes garšu, Krišna saviebās, un, to redzot, draugi, kas stāvēja Viņam apkārt, sāka skaļi smieties.

Reiz Nandas Mahārādžas mājās ieradās kāds zīlnieks, un Nanda Mahārādža viņam teica: «Ak, gudrais! Esi tik labs un apskati mana dēla Krišnas plaukstu! Saki man, cik gadus Viņš dzīvos un vai Viņam piederēs daudzi tūkstoši govju?» To dzirdot, zīlnieks sāka smaidīt, un Nanda Mahārādža viņam jautāja: «Ak, gudrais! Kāpēc tu smejies, un kāpēc tu aizklāj seju?»

Mīlestības smiešanās ekstāzē smieklus izraisa vai nu Krišna, vai arī kaut kas tāds, kas saistīts ar Krišnu. Šāda veida garīgajā kalpošanā izpaužas tādas pazīmes kā līksme, slinkums, apslēptas jūtas un citas šķietami traucējošas pazīmes.

Šrīla Rūpa Gosvāmī smiešanos ekstātiskā mīlestībā ir iedalījis sešās daļās. Šīs daļas, atkarībā no smaidīšanas pakāpes, sanskritā tiek sauktas par smitu, hasitu, vihasitu, avahasitu, apahasitu un atihasitu. Šos sešus smaidīšanas veidus var iedalīt galvenajos un pakārtotajos. Pie galvenajiem pieskaitāmi smita, hasita un vihasita, bet pie pakārtotajiem — avahasita, apahasita un atihasita.

Ja cilvēks smaida, bet viņa zobi nav redzami un skaidri redzamas izmaiņas šī cilvēka acīs un vaigos, tad to sauc par smitas smaidīšanu. Reiz, kad Krišna zaga jogurtu, Viņu pamanīja saimniecības vadītāja Džaratī. Džaratī gribēja Krišnu noķert. Krišna ļoti izbijās, pieskrēja pie sava vecākā brāļa Baladēvas un teica: «Mans dārgais brāli! Es zagu jogurtu! Skaties, Džaratī tūlīt Mani noķers!» Kad Krišna, bēgdams no Džaratī, meklēja patvērumu pie Baladēvas, visi debesu planētu gudrie sāka smaidīt. Šo smaidu sauc par smitu.

Ja cilvēks smaida tā, ka viņa zobi ir mazliet redzami, to sauc par hasitas smaidu. Kādu dienu, kad tā saucamais Rādhārānī vīrs Abhimanju nāca mājās, viņš neievēroja, ka mājās ir Krišna. Krišna tūlīt pārģērbās tā, lai izskatītos gluži kā Abhimanju, un, pienācis pie Abhimanju mātes Džatilas, teica: «Māmiņ! Es esmu tavs īstais dēls Abhimanju, bet, skaties, Krišna ir pārģērbies tā, lai izskatītos tāds pats kā Es, un nāk šurp!» Abhimanju māte Džatila tūlīt noticēja, ka Krišna ir viņas dēls un ļoti sadusmojās uz savu īsto dēlu, kurš atgriezās mājās. Viņa to dzina prom, bet Abhimanju sauca: «Māmiņ! Māmiņ! Ko tu dari?» To redzēdamas, Rādhārānī draudzenes, kas stāvēja turpat netālu, sāka smaidīt, un viņu zobi bija mazliet redzami. Tas ir piemērs hasitas smaidam.

Ja zobi smaidā ir skaidri redzami, to sauc par vihasitas smaidu. Kādu dienu, kad Krišna Džatilas mājās zaga sviestu un jogurtu, Viņš centās pārliecināt savus draugus: «Mani dārgie draugi! Es zinu, ka šī vecā sieviete guļ dziļā miegā. Par to var spriest pēc viņas elpas. Ielavīsimies mājā un nozagsim sviestu un jogurtu!» Taču vecā sieviete Džatila nebūt negulēja un nespēja noturēties nepasmaidījusi. Smaidā skaidri varēja redzēt viņas zobus. Tas ir piemērs vihasitas smaidam.

Ja smaidot izplešas nāsis un acis tiek piemiegtas, to sauc par avahasitas smaidu. Reiz rīta agrumā, kad Krišna pēc rāsas dejas atgriezās mājās, māmiņa Jašoda, paskatījusies uz Viņa seju, teica: «Mans dārgais dēls! Man liekas, ka Tu esi nosmērējis acis ar kaut kādiem iežiem. Vai Tu neesi vilcis mugurā Baladēvas zilās drēbes?» Kad māmiņa Jašoda to teica, kāda Krišnas draudzene, kas turpat stāvēja, sāka smaidīt, piemiedzot acis, un viņas nāsis izpletās. Tas ir piemērs avahasitas smaidam. Gopī zināja, ka Krišna baudījis rāsas deju, un redzēja, ka māmiņa Jašoda nesaprot, ko viņas dēls ir darījis un kāpēc Tam uz sejas ir gopī krāšļu paliekas. Gopī smaids bija avahasita.

Ja acis smaidot pieplūst ar asarām un pleci dreb, to sauc par apahasitas smaidu. Kad vecā kalpone Džaratī dziedāja un Krišna dejoja, Nārada bija ļoti pārsteigts. Dieva Augstākā Personība, kura vada pat tādu padievu kā Brahmas kustības, nu dejoja tā, kā to gribēja vecā kalpone. Redzot šo ainu, Nārada arī pats sāka dejot; pleci viņam drebēja, un acis bija nemierīgas. Nārada smaidīja tā, ka bija redzami zobi, un tie bija tik mirdzoši, ka mākoņi debesīs kļuva sudrabaini.

Ja cilvēks smaidot plaukšķina rokas un palecas aiz prieka, to sauc par atihasitas smaidu jeb smiekliem, kas pilnīgi pārņēmuši cilvēku. Lūk, atihasitas piemērs. Reiz Krišna uzrunāja Džaratī: «Mana dārgā, vecā sieviete! Tava seja ir pavisam krunkaina un izskatās gluži kā pērtiķa seja. Tādēļ pērtiķu valdnieks Balīmukha izvēlējies tevi par savu sievu.» Kad Krišna tādā veidā ķircināja Džaratī, viņa teica, ka zina visu par pērtiķu valdnieka nodomiem, taču jau ir radusi patvērumu pie daudzo dēmonu nogalinātāja Krišnas un tāpēc nolēmusi precēties ar Krišnu, nevis ar pērtiķu valdnieku. Ganu meitenes, kuras stāvēja turpat blakus, izdzirdot trāpīgās Džaratī dzēlīgo atbildi, sāka skaļi smieties un sist plaukstas. Šādu smiešanos un plaukšķināšanu sauc par atihasitu.

Reizēm atihasitas smiešanos rada arī netiešas dzēlīgas piezīmes. Šādas piezīmes piemērs ir vārdi, ko viena no ganu meitenēm teica Kutilai — Džatilas meitai un tā saucamā Rādhārānī vīra Abhimanju māsai. Kutila tika netiešā veidā apvainota ar šādiem vārdiem: «Mana dārgā Kutila, Džatilas meita! Tavas krūtis ir gluži kā pupu pākstis — sausas un garas. Tavs varenais deguns skaistumā pārspēj vardes degunu. Tavas acis ir skaistākas par suņa acīm. Tavas lūpas ir kā kvēlojošas ogles, un tavs viduklis — kā skaistas, lielas bungas. Tāpēc, ak, daiļā Kutila, tu esi visskaistākā no visām Vrindāvanas ganu meitenēm, un tava neparastā skaistuma dēļ tevi nespēj piesaistīt Krišnas flautas saldā skaņa.»


Tālāk: 46. nodaļa

Saturs Bibliotēka