Kunga Čaitanjas mācība priekšvārds

null

Priekšvārds

Starp šai grāmatā pasniegto Kunga Čaitanjas mācību un Kunga Krišnas mācību Bhagavad-gītā nav nekādas atšķirības. Kunga Čaitanjas mācība praktiski atklāj Kunga Krišnas mācību. Augstākais Kunga Krišnas norādījums Bhagavad-gītā ir tāds, ka ikvienam jāuztic sevi Viņam, Kungam Krišnam. Krišna apsola tūlīt parūpēties par tādu sevi uzticējušu dvēseli. Dievs Kungs, Dieva Augstākā Personība, jau gādā par šī Visuma uzturēšanu ar savu pilnīgo izvērsumu Kšīrodakašājī Višnu, bet šī uzturēšana ir netieša. Taču, kad Dievs Kungs apgalvo, ka Viņš rūpējas par tīrajiem bhaktām, tad Viņš patiešām to dara pats. Tīrs bhakta ir dvēsele, kura vienmēr uzticas Kungam, tāpat kā bērns uzticas vecākiem vai dzīvnieks savam saimniekam. Uzticot sevi, jāievēro sekojoši nosacījumi: (1) jāpieņem tikai tas, kas labvēlīgs garīgajai kalpošanai, (2) jāatsakās no visa nelabvēlīgā, (3) stingri jātic, ka Dievs Kungs mūs aizsargās, (4) jābūt pilnīgi atkarīgiem no Dieva Kunga žēlastības, (5) mūsu intereses nedrīkst būt šķirtas no Dieva Kunga interesēm, (6) vienmēr jābūt pazemīgiem un lēnprātīgiem.

Dievs Kungs prasa, lai mēs sevi uzticam, sekojot šiem sešiem norādījumiem, bet nesaprātīgie, pasaulīgie tā saucamie zinātnieki pārprot šīs prasības un mudina ļaudis tās nepieņemt. Bhagavad-gītas devītās nodaļas beigās Kungs Krišna skaidri norāda: «Vienmēr domā par Mani, noliecies Manā priekšā un godini Mani. Pilnīgi iegrimis domās par Mani, tu noteikti atnāksi pie Manis.» (Bg.9.34.) Turpretī izglītotie dēmoni maldina ļaudis, virzot viņus uz bezpersonisko, neizpausto, mūžīgo un nedzimušo patiesību, nevis uz Dieva Personību. Mājāvādī filozofi impersonālisti neatzīst, ka augstākais Absolūtās Patiesības aspekts ir Dieva Augstākā Personība. Ja cilvēks vēlas patiešām izprast Sauli, tad viņam vispirms jāiepazīst Saules stari, tad Saules virsma un tad, ieejot pašā Saulē, jāsastopas ar valdošo Saules dievību. Nabadzīgo zināšanu dēļ mājāvādī filozofi nespēj pacelties pāri Brahmana starojumam, ko var salīdzināt ar Saules stariem. Upanišadas apstiprina, ka cilvēkam vispirms jāiziet cauri Brahmana mirdzumam, un tikai tad viņš var ieraudzīt Dieva Personības īsto seju.

Tādēļ Kungs Čaitanja māca tieši godināt Kungu Krišnu, kurš atnāca kā Vradžas valdnieka audžudēls. Viņš arī norāda, ka vieta, ko sauc par Vrindāvanu, ir tikpat svarīga kā Kungs Krišna, jo nav nekādas atšķirības starp Kunga Krišnas vārdu, īpašībām, veidolu, rotaļām, pavadoņiem, piederumiem un pašu Kungu Krišnu. Lūk, kāda ir Absolūtās Patiesības absolūtā daba.

Kungs Čaitanja norādīja arī, ka tieši Vradžas jaunavas godināja Krišnu vispilnīgāk. Šīs jaunavas (gopī jeb ganu meitenes) tikai mīlēja Krišnu un netiecās pēc materiāliem vai garīgiem ieguvumiem. Vēl Čaitanja norādīja, ka Šrīmad Bhāgavatama ir pilnīgi tīrs pārpasaulīgs zināšanu avots, un uzsvēra, ka cilvēka dzīves augstākais mērķis ir izkopt tīru mīlestību uz Krišnu, Dieva Augstāko Personību.

Kungs Čaitanja mācīja to pašu, ko Kungs Kapila, sākotnējais sānkhja-jogas, sānkhjas filozofijas sludinātājs. Šī autoritatīvā jogas sistēma iesaka meditāciju uz Dieva pārpasaulīgo veidolu. Par meditāciju uz kaut ko tukšu vai bezpersonisku nevar būt ne runas. Cilvēks var meditēt uz pārpasaulīgo Kunga Višnu veidolu, pat nepildot jogas ķermeniskos vingrinājumus. Šādu meditāciju sauc par pilnīgu samādhi. Par to Kungs Krišna runā Bhagavad-gītas sestās nodaļas beigās: «Kas vienmēr ar lielu ticību domā par Mani, pārpasaulīgā mīlestībā godina Mani, tas no visiem jogiem ir visciešāk saistīts ar Mani un tas ir visaugstākais.» (Bg.6.47.)

Kungs Čaitanja mācīja ļaudīm sānkhjas filozofiju par ačintja-bhēdābhēda-tatvu, kurā apgalvots, ka Visaugstais Kungs vienlaicīgi neatšķiras un atšķiras no visa radītā. Kungs Čaitanja mācīja šo filozofiju, daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu. Viņš teica, ka Dieva Kunga svētais vārds ir Kunga iemiesojums skaņā, un, tā kā Kungs ir absolūtais veselums, nav nekādas atšķirības starp Viņa svēto vārdu un Viņa pārpasaulīgo veidolu. Daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu, cilvēks ar skaņu var nonākt tiešā Visaugstā Kunga sabiedrībā. Daudzināšanā ir trīs attīstības pakāpes: apvainojumu, attīrīšanās un pārpasaulīgā pakāpe. Apvainojumu pakāpē cilvēks var vēlēties dažādu veidu materiālo laimi, bet otrajā pakāpē viņš šķīstās no visiem materiālajiem sārņiem. Pārpasaulīgajā pakāpē cilvēks sasniedz stāvokli, pēc kura viņš visvairāk ilgojas, — mīlestību uz Dievu. Kungs Čaitanja mācīja mums šo visaugstāko pilnību.

Joga īpaši domāta, lai savaldītu jutekļus. Galvenais jutekļu vadītājs ir prāts, tāpēc vispirms jāmācās savaldīt prātu, nodarbinot to Krišnas apziņā. Prāta rupjā darbība izpaužas caur ārējiem jutekļiem vai nu zināšanu iegūšanā, vai jutekļu nodarbināšanā saskaņā ar gribu. Prāta smalkā darbība ir domāšana, jušana un vēlēšanās. Dzīvās būtnes apziņa nosaka to, vai būtne ir netīra vai tīra. Ja prāts ir vērsts uz Krišnu (Viņa vārdu, īpašībām, veidolu, rotaļām, svītu un piederumiem), tad visa darbība — gan rupjā, gan smalkā — kļūst svētīga. Bhagavad-gītā aprakstītā apziņas šķīstīšana nozīmē prāta vēršanu uz Krišnu, runājot par Viņa pārpasaulīgo darbību, tīrot Viņa templi, ejot uz templi, skatoties uz izgreznotu Dieva Kunga skaisto, pārpasaulīgo veidolu, klausoties par Viņa pārpasaulīgo godību, nogaršojot Viņam piedāvātu ēdienu, tiekoties ar Viņa bhaktām, ieelpojot Viņam piedāvāto ziedu un tulasī lapu smaržu, darbojoties Dieva labad utt. Neviens nespēj apturēt prāta un jutekļu darbību, bet šo darbību var šķīstīt, izmainot apziņu. Šī izmaiņa aprakstīta Bhagavad-gītā, kad Krišna stāsta Ardžunam par jogu, kura dod iespēju darboties bez augļiem. «Prithas dēls, darbojoties ar šādu saprātu, tu vari atbrīvoties no darbības važām.» (Bg.2.39.) Cilvēka jutekliskās baudas reizēm ierobežo kādi noteikti apstākļi vai slimības, tomēr Bhagavad-gīta iesaka ko citu. Nezinot īsto paņēmienu, kas ļauj savaldīt jutekļus un prātu, nesaprātīgi cilvēki vai nu cenšas ar varu apturēt prātu un jutekļus, vai arī padodas tiem, un viņus aiznes jutekļu apmierināšanas viļņi.

Jogas likumi un vadošie principi, dažādās pozas un elpošanas vingrinājumi, kas tiek pildīti, lai novērstu jutekļus no jutekļu priekšmetiem, ir domāti tiem, kuri ļoti iegrimuši ķermeniskajā dzīves izpratnē. Saprātīgs cilvēks Krišnas apziņā necenšas ar varu atturēt jutekļus no darbošanās. Gluži otrādi, viņš ar tiem kalpo Krišnam. Bērnu nevar piespiest nespēlēties un sēdēt dīkā. Taču bērns pārtrauc darīt blēņas, ja viņam dod kaut ko labāku. Mākslīga jutekļu atturēšana no darbības, izmantojot astoņus jogas principus, ieteikta ne īpaši attīstītiem cilvēkiem. Veicot augstāku darbību Krišnas apziņā, augstāka līmeņa bhakta dabiski pārtrauc zemāku darbošanos materiālajā esamībā.

Tādā veidā Kungs Čaitanja māca Krišnas apziņas zinātni. Šī zinātne ir absolūta. Sausi prātotāji cenšas atturēties no materiālas pieķeršanās, bet parasti izrādās, ka prāts ir pārāk spēcīgs, to nevar savaldīt, un tas velk atpakaļ pie jutekliskās darbības. Krišnas apziņas cilvēkam nedraud šādas briesmas. Prāts un jutekļi jānodarbina Krišnas apziņā, un Kungs Čaitanja māca, kā to īstenot praksē.

Kungu Čaitanju pirms sanjāsas (atsacīšanās kārtas) pieņemšanas sauca par Višvambharu. Vārds «višvambhara» norāda uz to, kurš uztur visu Visumu un vada ikvienu dzīvo būtni. Šis uzturētājs un vadītājs ieradās Kunga Šrī Krišnas Čaitanjas izskatā, lai pasniegtu cilvēcei šo cildeno mācību. Kungs Čaitanja vislabākajā veidā mācīja, kas mūsu dzīvē ir pats nepieciešamākais. Viņš bija visžēlsirdīgākais Krišnas mīlestības devējs. Viņā ir visa žēlastība un veiksme. Šrīmad Bhāgavatamā, Bhagavad-gītā, Mahābhāratā un Upanišadās apstiprināts, ka Viņš ir Dieva Augstākā Personība, pats Krišna, un Viņš jāgodina ikvienam šī strīdu laikmeta cilvēkam. Viņa sankīrtanas kustībai var pievienoties jebkurš. Nav jābūt īpašai personībai. Vienkārši sekojot Viņa mācībai, ikviens var sasniegt cilvēka dzīves pilnību. Ja cilvēks ir pietiekami veiksmīgs un to piesaista Kungs Čaitanja, tad viņš noteikti piepilda dzīves sūtību. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēku interesē garīgā esamība, tad viņš ar Kunga Čaitanjas žēlastību var viegli atbrīvoties no maijas ķetnām. Mācība, kas dota šajā grāmatā, neatšķiras no paša Kunga.

Materiālajā ķermenī iegrimusī saistītā dvēsele papildina vēstures lappuses ar visdažādāko materiālo darbību. Kunga Čaitanjas mācība var palīdzēt cilvēcei pārtraukt nevajadzīgu un laicīgu darbību. Ar šo mācību cilvēce var sasniegt visaugstāko garīgās darbības līmeni. Šī darbība patiesībā sākas pēc atbrīves no materiālās verdzības. Pēc brīvas darbības Krišnas apziņā tiecas tie, kas sasnieguši cilvēka dzīves pilnību. Viltus lepnums, kas rodas, cenšoties valdīt pār materiālo dabu, ir maldinošs. No Kunga Čaitanjas var saņemt zināšanas, kas cilvēku apskaidro, un ar tām viņš var pilnveidoties garīgajā esamībā.

Ikvienam nākas ciest vai baudīt savas darbības augļus; neviens nespēj apturēt materiālās dabas likumus, kuri vada šo norisi. Kamēr cilvēks darbojas augļu dēļ, viņš nespēj sasniegt augstāko dzīves mērķi un pastāvīgi cieš sakāvi. Es patiešām ceru, ka Kunga Čaitanjas mācība dos cilvēcei jaunu garīgo apgaismību, kas pavērs darbības lauku tīrajai dvēselei.

om tat sat

A.Č. Bhaktivēdānta Svāmī

1968. gada 14. martā, Kunga Čaitanjas dzimšanas dienā
ASV, Ņujorka, Šrī-Šrī-Rādhā-Krišnas templis


Tālāk Prologs