Šrīpāda Rāmānudžāčārja
Šrī Rāmānudža, Kunga Anantas avatārs, ieradās šajā pasaulē Čaitras mēnesī (aprīlis-maijs), lai sludinātu Šrī Višnu filozofiju visā pasaulē.
Visi vaišnavi par autoritatīvām atzīst četras galvenās skolas jeb sampradājas: Brahmas, Šrī, Rudras un Kumāru sampradājas. Gaudīja vaišnavi (arī ISKCON) pieder Kunga Višnu godināšanas mācekļu pēctecībai, kas sākusies ar Kungu Brahmu, bet Šrīpāda Rāmānudžāčārja ir dibinātājs-āčārja Šrī sampradājai, Višnu godināšanas skolai, kas sākusies ar Višnu mūžīgo dzīvesbiedri Lakšmīdēvī jeb Šrī. Rāmānudžas komentārs Vēdāntai ir uzvarējis Šankarāčārjas skaidrojumus, it īpaši Dienvidindijā pie Tamiliem, kur Šrī vaišnavu tradīcijām stingri seko vēl šodien. Viņš sludināja Vēdāntas filozofiju Višištādvaita-vādu jeb atšķirības monismu. Visplašāk pazīstamie Šrī Rāmānudžāčārjas darbi ir Vēdāntas komentārs («Šrī Bhāšja»), Bhagavad-gītas skaidrojums, «Vēdānta Sāra» un «Vēdārtha Sangraha».
Šrī vaišnavi apgalvo, ka Šrī Rāmānudža ir Lakšmana avatārs. Lakšmans bija dižens Kunga Rāmas bhakta, tāpēc jau bērnībā zēns saņēma vārdu Rāmaanudža (Rāmas sekotājs).
Saskaņā ar Šrī vaišnavu viedokli Šrī Rāmānudža piedzima Čaitras mēnesī, piektajā dienā pēc pilna mēness, mūsu ēras 1017. gadā. Šrī Rāmānudžas ģimene piederēja pie Vadama smārta brāhmanu kastas, kas ļoti stingri sekoja vēdiskajām tradīcijām. Viņa tēvs Kēšavāčārja bija ļoti pieķēries vēdisko ziedošanu jeb jagju pildīšanai. No tā viņš ieguva vārdu Sarvakratu, kas nozīmē «visu veidu ziedošanu pildītājs». Kad zēns paaugās, Kēšavāčārja sāka viņam mācīt sanskritu, gramatiku, loģiku un Vēdas. Lai gan Šrī Rāmānudža ātri apguva brāhmanisko zinību nozares, tajā laikā viņš vēl nelasīja dziļas bhakti caurstrāvotās Tamilu himnas, kurās slavināts Kungu Višnu. Tomēr jau tad dabisko mīlestību uz Dievu viņā atmodināja Šrī Jāmunāčārjas māceklis Kančipūrna, kurš nepiederēja brāhmanu kārtai. Šrī Rāmānudža jau no agras bērnības izpauda savu dievišķo dabu. Drīz pienāca laiks, kad viņš izgāja visas hindu attīrošās ceremonijas, ieskaitot svētītās auklas ceremoniju, un sešpadsmit gadu vecumā apprecējās.
Mēnesi pēc kāzām Šrī Rāmānudžas tēvs smagi saslima un nomira. Pēc tēva nāves Rāmānudža ar ģimeni pārcēlās uz Kančipuru, un tur iestājās vēdāntista Jādavas Prakāšas akadēmijā, kas pārstāvēja Šankaras impersonālistu skolu. Daži zinātnieki skaidro, ka lēmums mācīties nevaišnava skolā pierāda, ka viņa ģimenes locekļi nebija stingri Kunga Višnu godinātāji, bet drīzāk kastu brāhmani, kurus rūpēja vienīgi tas, lai viņu dēls kļūtu par izcilu zinātnieku. Savukārt citi uzskata, ka tā bija Šrī Rāmānudžas sludināšanas taktika, lai, labi apguvis Šankarāčārjas argumentus, tos atspēkotu savos darbos.
Šrī Rāmānudža drīz kļuva par visgudrāko un mīļāko Jādavas Prakāšas skolnieku. Jādava Prakāša mācīja neduālisma filozofiju un uzsvēra, ka cilvēkam ir jāizkļūst no maldiem, kas liek uzskatīt visus veidolus, arī Kunga Višnu veidolu, par patiesu. Taču Šrī Rāmānudžas mīlestība un bhakti uz Kungu Višnu pieauga ar katru dienu, un viņš izjuta aizvien dziļāku nepatiku pret skolotāja mācību. Bet aiz cieņas pret guru viņš izvairījās no atklāta konflikta.
Tomēr drīz pienāca diena, kad viņš nespēja ilgāk izturēt Jādavas Prakāšas sludināto impersonālismu. Reiz Šrī Rāmānudža masēja skolotāja muguru, bet guru izskaidroja Čāndogja Upanišadas pantu.
Šis pants sākās ar vārdiem kapjāsam pundarīkam ēvam akšini. Jādava Prakāša, sekojot Šankarāčārjas komentāram, izskaidroja, ka vārds kapi nozīmē pērtiķis, bet āsanam nozīmē dibens. [Citiem vārdiem sakot, Kunga Višnu lotosacis ir sarkanas, kā pērtiķa dibens.] Šrī Rāmānudžam, dzirdot šos zaimus, no acīm sāka birt karstas asaras, kas pilēja uz guru muguras. Jādava Prakāša saprata, ka viņa skolnieks ir satraukts, un gribēja uzzināt, kas ir noticis. Kad Šrī Rāmānudža atsaucās uz guru skaidrojumu, Jādava Prakāša bija pārsteigts. Viņš tūlīt pieprasīja paša Rāmānudžas skaidrojumu. Šrī Rāmānudža izskaidroja, ka kapjāsam nozīmē «tas, kurš sēž uz ūdens un, dzerot ūdeni, uzplaukst». Viņa skaidrojumā šī panta rinda nozīmē: Kunga Višnu acis ir skaistas kā lotosziedi, kas aug ūdenī.
Reiz Jāmunāčārja ieradās Kanči pilsētā, lai apciemotu Šrī Rāmānudžu, bet viņš redzēja, ka Šrī Rāmānudža joprojām bija Jādavas Prakāšas sekotājs, tāpēc neuzsāka sarunu ar viņu. Ir teikts, ka Jāmunāčārja vēroja viņu no attāluma un lūdzās, lai Šrī Rāmānudža kļūtu par daršana-pravartaku jeb Šrī vaišnavu sampradājas garīgo skolotāju.
Kādu dienu Kančipuras valdnieks pasauca Jādavu Prakāšu. Valdnieka meitā bija iemājojis brāhma rakšass, brāhmana spoks. Jādavu Prakāšu pazina kā ļauno garu izdzinēju, tāpēc viņš kopā ar mācekļiem tika atvests pie valdnieka meitas, lai izdzītu no viņas spoku. Runādams ar meitenes lūpām, spoks apvainoja Jādavu Prakāšu un izsmēja viņu. Tad visi lūdza palīdzību Šrī Rāmānudžam, un, kad viņš nostājās meitenes priekšā, brāhma rakšass sacīja: «Ja Šrī Rāmānudža svētīs mani ar savu lotospēdu putekļiem, es atstāšu šo meiteni.» Šrī Rāmānudža to izdarīja, un meitene bija izārstēta. Valdnieks par to bija ļoti pateicīgs.
Jādava Prakāša, neilgi pēc šī viņu pazemojošā notikuma, pavēlēja Šrī Rāmānudžam atstāt āšramu. Viņu attiecības līdz galam pārtrūka, kad Jādava Prakāša apsprieda divus Upanišadu izteicienus: sarvam khalv idam brahma (Čāndogja Upanišada 3.1. «Viss ir Brahmans») un nēha nānāsti kinčana (Katha Upanišada 4.11. «Starp lietām nav atšķirību»). Jādava Prakāša daiļrunīgi izklāstīja Šankarāčārjas teoriju par visa vienlīdzību. Kad viņš bija beidzis, Šrī Rāmānudža deva savu skaidrojumu.
Šrī Rāmānudža izskaidroja, ka sarvam khalv idam brahma tikai tad varētu nozīmētu «viss Visums ir Brahmans», ja panta otrā daļā nebūtu vārdi tadž džalan, kuri piešķir citu nozīmi. Šrī Rāmānudžāčārja pierādīja, ka šis pants nozīmē nevis to, ka Visums ir Brahmans, bet gan to, ka Brahmans caurstrāvo Visumu. No Brahmana rodas Visums, Brahmans to uztur, un beigās tas atgriežas Brahmanā, gluži kā zivs piedzims ūdenī, dzīvo ūdenī un beigās atkal izšķīst ūdenī. Tomēr zivs nav ūdens, jo tā ir atsevišķa dzīva būtne. Tāpat arī Visums atrodas Brahmanā, bet tai pašā laikā tas ir atšķirīgs no Brahmana. Zivs nav vienlīdzīga ar ūdeni, un arī Visums nevar būt tas pats, kas Brahmans.
Savukārt otrais pants nēha nānāsti kinčana, kā to izskaidroja Rāmānudža, nenozīmē, ka starp dažādām lietām nav pilnīgi nekādas atšķirības. Drīzāk, tas liecina, ka visas lietas ir neatšķirīgas tajā ziņā, ka tās visas ir saistītas citas ar citu, gluži kā pērles, kas savērtas diegā. Ja starp visām lietām pastāv noteikta saistība un attiecības, tad var teikt, ka starp tām nav atšķirības. Visas lietas ir saistītas ar Brahmanu, un tāpēc tās nepastāv atsevišķi no Brahmana. Bet, lai gan pastāv zināma vienotība visu lietu vienādās saistības dēļ, Visumā viss pastāv pats par sevi. Pērles, kas savērtas vienā diegā, veido vienu vienību. Kopā tās veido veselumu, tas ir, kaklarotu. Taču vienlaicīgi katrai pērlei ir savas neatkārtojamas īpašības. Tāpēc Šrī Rāmānudža uzsvēra, ka Šankarāčārjas absolūtās vienotības teorija neiztur kritiku. Tā vietā mums ir jāpieņem vienotība, ko veido dažādas īpašības.
Kad Šrī Rāmānudža bija aizgājis no Jādavas Prakāšas, māte viņam ieteica pieņemt norādījumus no Kančipūrnas, vaišnava, kurš nebija dzimis brāhmanu ģimenē, bet kuru Šrī Rāmānudža godināja kā diženu bhaktu. Kančipūrna ieteica viņam veikt kalpošanu Višnu Dievībai Kunga Varāhas templī, katru dienu pienesot Dievībai ūdeni. Tā Šrī Rāmānudža ar dziļu mīlestību sāka kalpot Kančipūrnam un drīz kļuva par viņa mācekli. Lai gan Kančipūrna bija dzimis šūdru ģimenē, bet Šrī Rāmānudžāčārja bija brāhmans, tas nekad netraucēja viņam būt par pazemīgu Kančipūrnas mācekli. Viņš vienmēr uzskatīja Kančipūrnu par savu guru. Taču Šrī Rāmānudžāčārjas sieva nespēja paciest, ka vīrs par savu guru ir pieņēmis šūdru, un visiem spēkiem centās atrunāt viņu no biedrošanās ar šo personību.
Ap to laiku Jāmunāčārja bija ļoti vecs un slims. Gaidīdams savu aiziešanu no šīs pasaules, viņš uzzināja, ka Šrī Rāmānudžāčārja ir pametis Jādavas Prakāšas skolu un tagad kalpo pazemīgajam Kančipūrnam, izcilajam Kunga Višnu bhaktam. Viņš aizsūtīja dažus mācekļus atvest Šrī Rāmānudžāčārju pie viņa. Kad Šrī Rāmānudžāčārja saņēma šo vēsti, viņš tūlīt devās ceļā uz Šrī Rangamu, Šrī vaišnavu galvaspilsētu, kur Jāmunāčārja gatavojās atstāt šo pasauli. Bet, kad viņš ieradās pie Jāmunāčārjas, bija jau par vēlu. Skolotājs bija atstājis šo pasauli un nonācis Vaikunthā, lai mūžīgi kalpotu Šrī Višnu.
Šrī Rāmānudžāčārja ievēroja, ka diženā skolotāja labās rokas trīs pirksti ir cieši saliekti. Viņš pajautāja Jāmunāčārjas mācekļiem, vai Jāmunāčārjam bija paradums turēt trīs pirkstus saliektus, un viņi atbildēja, ka tas ir ļoti neparasti. Šrīpāda Rāmānudža saprata, ka šis neparastais žests, trīs saliektie pirksti, nozīmē trīs nepiepildītās Jāmunāčārjas vēlmes. Tad viņš deva zvērestu piepildīt šīs trīs vēlēšanās. Viņš apsolīja sludināt parastajiem ļaudīm reliģiju par sevis uzticēšanu Višnu, apmācot tos veikt piecas samskāras (attīrošos rituālus). Kad Šrī Rāmānudžāčārja bija pateicis šos vārdus, visi pamanīja, ka viens no sakļautajiem pirkstiem uz skolotāja labās rokas ir atliecies. Tad Šrī Rāmānudžāčārja solījās uzrakstīt komentārus Alvāru, diženo Dienvidindijas svēto himnām, un tajā mirklī atliecās otrs pirksts. Visbeidzot Šrī Rāmānudžāčārja apsolīja uzrakstīt zinātnisku komentāru Vēdānta sūtrām, lai pasludinātu Šrī vaišnavu filozofiju par visaugstāko Vēdu patiesību. Tad atliecās trešais Jāmunāčārjas pirksts. Šrī Jāmunāčārjas lotosseju pārņēma garīgs miers, it kā teikdams, ka tagad viņš var mierīgi atstāt šo pasauli, jo misija atrodas drošās rokās.
Atgriezies Kančipurā, Šrī Rāmānudža drīz zaudēja jebkādu pieķeršanos ģimenes dzīvei, skaistajai sievai un mājām un dziļi gremdējās kalpošanā savam guru Kančipūrnam, ar kuru viņš atradās kopā gandrīz visu laiku. Šrī Rāmānudža vienmēr sēdēja templī, bet viņa sieva bija nelaimīga, ka vīrs tai nepievērš nekādu uzmanību. Viņa jutās pazemota ar to, ka vīrs ir pametis viņu, lai kalpotu zemas kārtas šūdram.
Kādu dienu Šrī Rāmānudžāčārja uzaicināja Kančipūrnu uz pusdienām, cerot gūt svētību, nobaudot sava guru prasādas pārpalikumus. Kančipūrna, būdams ļoti pazemīgs, ieradās pirms Rāmānudžas atnākšanas. Kančipūrna Šrī Rāmānudžas sievai sacīja, ka viņam ir jāsteidzas uz kalpošanu templī, tāpēc viņš nevar ilgi kavēties. Kambalakša ātri paēdināja Kančipūrnu, un pēc viņa aiziešanas, paņēma nūju un piesardzīgi aizstūma banāna lapu, no kuras viņš bija ēdis, lai neapgānītu savas rokas ar pārpalikumiem, kuri pēc viņas domām bija nešķīsti. Tad viņa pavēlēja kalponei izmazgāt istabu, bet pati nomazgājās, lai šķīstītos. Kad Šrī Rāmānudža atgriezās mājās un uzzināja par to, kā viņa guru ir ticis apvainots, viņš ļoti sadusmojās.
Kādu dienu Šrī Rāmānudžāčārjas sieva aizgāja uz aku pēc ūdens un tur satika Kančipūrnas sievu. Nejauši ūdens no Kančipūrnas sievas trauka ielija Kambalakšas traukā, un par to Rāmānudžāčārjas sieva nolādēja Kančipūrnas sievu, uzskatot, ka ūdens no šūdras trauka ir padarījis viņas trauku nešķīstu. Kad Šrī Rāmānudžāčārja par to uzzināja, viņš kļuva ļoti nikns. Aizsūtījis sievu pie vecākiem, Rāmānudžāčārja devās pieņemt sanjāsu.
Aizgājis no mājām, viņš vispirms apmeklēja Varadrādžas templi, lai paskatītos uz iemīļoto Višnu Dievību, kurai tik ilgi bija kalpojis. Dabūjis safrānkrāsas drēbes un citus atsacīšanās kārtai raksturīgos piederumus, viņš pieņēma vaišnavu sanjāsī trīsgalu nūju (tridandu), kas simbolizē pilnīgu sevis uzticēšanu Kungam Višnu ar prātu, ķermeņi un vārdiem. Vēlāk viņu sāka saukt par Jatirādžu — atsacīšanās kārtas valdnieku. Pēc sanjāsas ceremonijas Šrīpāda Rāmānudžāčārja Gosvāmī Mahārādža nodibināja savu klosteri (āšramu), kur viņš izskaidroja saviem skolniekiem Vēdāntu no vaišnavu filozofijas viedokļa, kā arī mācīja tiem kalpošanu Kungam Višnu. Šis āšrams atradās netālu no Kanči tempļa. Viņa pirmais māceklis bija vecākās māsas dēls Mudali Andans, kuru sauca arī par Darathi. Otrais māceklis bija izglītotais un bagātais brāhmans Kuratalavans, saukts arī par Kurēšu, kurš bija slavens ar savu fotogrāfisko atmiņu.
Kādu dienu Jādavas Prakāšas māte redzēja Šrī Rāmānudžāčārju ar mācekļiem, un viņu pārsteidza Rāmānudžāčārjas izcilās īpašības. Viņa bija uzticīga Kunga Višnu bhakta, un jutās nelaimīga, ka tās dēls Jādava Prakāša ir kļuvis par Šankarāčārjas impersonālās monisma teorijas sekotāju. Viņa pierunāja Jādavu Prakāšu apciemot Šrī Rāmānudžāčārju. Tajā naktī Jādava Prakāša redzēja sapni, kurā dievišķa balss aicināja viņu kļūt par Šrī Rāmānudžāčārjas mācekli. Nākošajā dienā Jādava Prakāša devās pie Šrī Rāmānudžāčārjas, bet, ieraudzījis viņu vaišnava drēbēs, jautāja: «Kāpēc tu esi atteicies no Šankarāčārjas mācības? Kāpēc tu esi uzvilcis vaišnava drēbes? Kur tas ir apstiprināts rakstos? Vai tu vari man parādīt rakstu liecības, kas atļauj tā rīkoties?»
Tad Šrī Rāmānudžāčārja uzaicināja savu mīļāko mācekli Kurēšu nolasīt priekšā Jādavam Prakāšam vietas no šāstrām, kur teikts par vaišnavu ģērbšanās tradīciju. Viņš daudz citēja šruti, pārliecinot, ka šruti ir vislabākais pierādījums.
Šrīpāda Rāmānudžāčārja Mahārādža Gosvāmī Prabhupāda nodzīvoja simt divdesmit gadu. Dzīves laikā viņš nodibināja septiņdesmit četrus Šrī vaišnavu centrus, un viņam bija daudzi tūkstoši sekotāju, ieskaitot vairākus valdniekus un bagātus zemes īpašniekus. Starp viņa mācekļiem bija ne tikai ģimenes cilvēki, bet arī 700 sanjāsī, 12000 brahmačārī un 300 sievietes, kas bija pieņēmušas atsacīšanās zvērestu. Redzēdams, ka viņa misija uz zemes ir pabeigta, viņš nolēma atstāt iznīcībai nolemto ķermeni un atgriezties Kunga mājvietā. Atšķirtībā no garīgā skolotāja Šrī Rāmānudžas mācekļi skaļi raudāja un jutās ļoti nelaimīgi.
PĒDĒJAIS NORĀDĪJUMS
Mācekļu vaimanas iztraucēja Šrī Rāmānudžāčārjas transu, un pamodies viņš uzrunāja tos: «Mani dārgie bērni! Kāpēc jūs raudat kā nesaprātīgi cilvēki? Vai jūs domājat, ka ķermenis var dzīvot mūžīgi? Vai tad es neatrodos jūsu sirdīs vienmēr un visos laikos? Lūdzu, pārtrauciet šo bezjēdzīgo gaudošanu un pacentieties izprast Kunga gribu.»
Uz to mācekļi atbildēja: «Ak, skolotāj! Kā vienmēr tavi norādījumi ir pilnīgi. Tomēr mēs nespējam izturēt atšķirtības sāpes, kas noteikti pārņems mūs, kad tu būsi aizgājis no mums.»
Šrī Rāmānudža deva viņiem žēlastību un palika vēl trīs dienas, mācot tiem sekojošo:
1. Katru dienu godiniet visus vaišnavus un priecīgi dzīvojiet viņu sabiedrībā, vienmēr kalpojot tiem un ar stingru ticību godinot savu Guru.
2. Apgūstiet svētos rakstus bhakti noskaņā un māciet tos tiem, kas ir patiesi.
3. Vienmēr bhakti noskaņā daudziniet svēto vārdu un ekstāzē baudiet Visaugstā Kunga veidola un īpašību aprakstus.
ŠRĪPĀDAS RĀMĀNUDŽĀČĀRJAS AIZIEŠANA
Kad Šrī Rāmānudža bija beidzis runāt, Dašarathi, Govinda, Andhrapūrna un vēl daži galvenie mācekļi izteica lūgumu savam garīgajam skolotājam: «Tavs ķermenis, kas vienmēr ir iesaistīts kalpošanā Kungam, nevar būt materiāls. Mūsu ķermeņi noteikti ir laicīgi, taču tu vienmēr esi uz garīgās dzīves līmeņa, tāpēc mēs lūdzam svētību vienmēr redzēt tavu garīgo veidolu.»
Žēlsirdīgais Šrīpāda Rāmānudžāčārja uzklausīja mācekļu lūgumu un pavēlēja prasmīgiem skulptoriem izkalt akmens dievību viņa izskatā. Pēc trīs dienām tas bija izdarīts. Dievību nomazgāja Kāvērī ūdenī un uzstādīja uz atsevišķa altāra. Jatirādža lēnām piegāja pie dievības un, pieskāries kronim uz galvas, ar elpu piešķīra tai savu spēju. Tad viņš uzrunāja mācekļus: «Šis veidols ir mans otrais «es». Kad es atstāšu ķermeni, jūs varat godināt šo veidolu tāpat kā mani pašu.»
Tad viņš nolika galvu uz sava mācekļa Govindas ceļiem, bet kājas uz Andhrapūrnas ceļiem. Raudzīdamies uz sava garīgā skolotāja koka kurpēm, Šrīpāda Rāmānudžāčārja atstāja ķermeni un atgriezās Kunga Višnu mājvietā. Tas notika pusdienlaikā, desmitajā dienā pēc pilna mēness, Māghas mēneša 1059. Šakas ēras gadā (mūsu ēras 1137. gadā). Pēc dažām dienām šo pasauli atstāja arī Šrī Rāmānudžas brālēns un ilggadējais draugs Govinda.
Pārējie bhaktas turpināja kalpošanu Šrī Parāšaras Bhatas, Kurēšas dēla vadībā, ar iedvesmu vienmēr ejot sava skolotāja lotospēdās un kalpojot Kungam Nārājanam. Patiesi nodarbojoties ar garīgo kalpošanu, viņi spēja sajust Šrī Rāmānudžu savās sirdīs, un tas remdēja viņu atšķirtības sāpes. Parāšara turpināja pildīt Šrī Rāmānudžāčārjas misiju, atklāti sludinot vaišnavismu. Viņš uzvarēja diskusijā ar Vēdāntinu Mādhavu dāsu, vadošo impersonālistu zinātnieku, un padarīja viņu par vaišnavu bhaktu. Pēc daudziem gadiem, kad Parāšara atstāja šo pasauli, Mādhava dāsa kļuva par Šrī vaišnavu āčārju.