Šrīmad Bhāgavatamas slava
Giridhārī dāsa
Paratpara-gurudēva nitja-līla om višnupāda Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Prabhupāda sava mūžu pēdējās dienās, 1936. gadā, savu mācekļu lokā teica:
«Ja pasaule zaudētu Vēdas, Upanišadas, Bhagavad-gītu un visus citus svētos rakstus, izņemot Šrīmad Bhāgavatamu, tad tā neko nebūtu zaudējusi, jo Bhāgavatama satur visu rakstu būtību.» Viņš salīdzināja Vēdas un Upanišadas ar milzīga koka mizu, bet Šrīmad Bhāgavatamu ar sulu, kas tek šī koka dzīslās.
Kāpēc Šrīla Sarasvatī Prabhupāda tā runāja? Vai tad visi Vēdu raksti nav uz viena līmeņa? Vai mēs varam apgalvot, ka Šrīmad Bhāgavatama ir augstāka par Bhagavad-gītu, kuru pavēstīja pats Kungs Krišna? Vai tad «Gīta-mahātmjā» nav teikts, ka Bhagavad-gīta ir nākusi no Krišnas lūpām, tāpēc vairs nav vajadzīgs apgūt vēl kādus citu rakstus.
Šī eseja ir pazemīgs mēģinājums izprast šo pretrunu. Vispirms mums ir skaidri jāapzinās, ka bez Bhagavad-gītas zināšanām mēs nevaram saprast Šrīmad Bhāgavatamu. Šrīla Bhaktivēdānta Nārājana Mahārādža, kas nesen iztulkoja Šrīmad Bhagavad-gītu ar Višvanāthas Čakravartī Thākura komentāriem un deva skaidrojumus (900 lpp hindi izdevumā), pavēsta mums grāmatā «Govinda-līlas nektārs»:
«Lai mēs saprastu šīs lietas, Bhagavad-gītas norādījumi ir jāņem par pamatu. Uz šī pamata mēs varam celt Šrīmad-Bhāgavatams pili ar 12 stāviem.»
«Šis Gītas pants īsumā atklāj mums ceļu, kā sasniegt Vradža bhakti, un Šrīmad Bhgāgavatamā tas ir izskaidrots izvērstā veidā. Tāpēc pirmā grāmata ir Gīta, un mēs nekad nedrīkstam izrādīt necieņu pret Gītu.»
Ko par to saka mūsu sampradājas guru Šrīla Madhvāčārja.
Šrīla Madhvāčārja savā Bhagavad-gītā-bhāšja komentārā citē pantu no Nārājanāštakšara-kalpas:
vēdād api param cakrē pančamam vēdam uttamam
bhāratam pančarātram ča mūlārāmajanam tathā
purānam bhāgavatam čēti sambhinnah šāstrāpungavāh
«Šrīla Vjāsadēva, kas lieliski pārzināja visus rakstus, sastādīja piekto Vēdu, kas ir daudz augstāka par 4 Vēdām. Cildenā pančama Vēda sastāv no Mahābhāratas, Pančarātras, sākotnējās Rāmājanas un Bhāgavata Purānas.»
Tātad Purānas un Itihāsas ir novērtētas augstāk par citiem rakstiem. Interesanti atzīmēt, ka Bhāgavata Purāna pārstāv visas Purānas. Šrīla Madhvāčārja bieži cildina Bhāgavata Purānu, nosaucot to par augstāko Purānu. Līdz šim es nekad nebiju atradas Šrīlas Madhvāčārjas darbos sīkāku izskaidrojumu, kāpēc Šrīla Madhvāčārja uzskata Šrīmad Bhāgavatamu par visaugstākajiem rakstiem. Taču nesen es lasīju komentāru «Mahābhārata-tatparja-nirnaja», kurā Madhvāčārja piemin interesantu vārda «Mahābhārata» etimoloģiju, kas ņemta no Brahmānda Purānas. Sanksrita vārds «mahā» nozīmē «dižens», un «bhāra» nozīmē «svars», un kopā sanāk Mahābhārata.
«Šīs šāstras Mahābhārata satur visu rakstu būtību; Mahābhārata pārstāv tūkstoš Višnu vārdus un Krišnas dziesmu. Šīs zināšanas ir ceļš uz atbrīvi. Nekas nespēj līdzināties Mahābhāratai. Reiz Šrīla Vjāsadēva sasauca Brahmu un visus citus viedos un padievus un lika nosvērt Mahābhārata un visas Vēdas. Izrādījās, ka Mahābhārata ir vissmagākā. Šie raksti bija tik diženi (mahāttvā) un nozīmīgi jeb smagi (bhāravāttvā), ka tos nosauca par Mahābhāratu. Tas, kurš zina šī vārda etimoloģiju, atbrīvosies no visiem grēkiem.»
Tātad Šrīla Madhāčārju uzskata, ka Mahābhārata ir svarīgāka par visiem citiem Vēdu rakstiem, īpaši tāpēc, ka tā satur tūkstoš Kunga Višnu vārdus un Bhagavad-gītu.
Tomēr Gaudīja-sampradājā Šrīmad Bhāgavatamu uzskata par visaugstākajiem rakstiem, kas pārāka pat par Bhagavad-gīta, īpaša iemesla dēļ. Augsti godātais Gurupādapadma Šrīla Bhaktivēdānta Nārājana Mahārādža, Gaudīja Vēdāntas Samiti viceprezidents ir brīnišķīgi izskaidrojis šo jautājumu. Šis raksts bija iespiests Bhagavat Patrikā (hindi izdevumā) ar virsrakstu: «Gītas un Šrīmad Bhāgavatas salīdzinošā analīze».
Gītas un Šrīmad Bhāgavatas salīdzinošā analīze
«Vēdas, Upanišadas, Purānas, Vālmīki Rāmājana, Mahābhārata un citi līdzīgas šāstras ir Indijas sākotnējie, autoritatīvie svētie raksti. Vēdas ir pramānas (zināšanu avots, pierādījums), kas ir apaurušēja (pārcilvēcisks) un svatahsidha (acīmredzams), jo tie izplūst no Bhagavāna elpas. Bet Šrīmad Bhagavad-gīta, kas ir Mahābhāratā un kura izplūda no Krišnas lotosam līdzīgās mutes, ir vissvarīgākā Upanišada no visiem Vēdu rakstiem. Upanišadas ir Vēdu būtība, un tās sauc arī par Vēdāntu. Pats Bhagavāns Šrī Krišna savāca Upanišadu būtību, un, it kā lejot okeānu traukā, pavēstīja Gītopanišadu. Gītā ikviens atradīs veidu, kā atrisināt cilvēces problēmas un tā ir svarīga visiem cilvēkiem visos laikos un visās vietās. Tomēr Šrī Krišna Čaitanja Mahāprabhu sacīja, ka visu Bhagavad-gītas norādījumu būtība — «sarva-dharmān paritjadžja» — ir ārējs, jo ieteikums pilnībā uzticēt sevi (šaranāgati) vēl nav bhakti, bet tikai vārti caur kuriem var nonākt uz bhakti ceļa. Caur šiem vārtiem cilvēks var pakāpeniski pacelties sādhana-bhakti, bhāva-bhakti un prēma-bhakti līmenī, un pēc tam sasniegt vēl augstākus līmeņus, līdz pat bhāvai un mahābhāvai, nokļūstot augstākās, noslēpumainākās mīlestības valstībā.
Šrīmad Bhagavad-gīta ir uzskatāma par galveno grāmatu, kas apraksta pārpasaulīgo, tīro bhaktu. Taču Šrīmad Bhāgavatama ir visu Vēdu rakstu vēlmju koka gatavais un vissaldākais auglis, kurā ir tikai nektārsalda rasa, kuru nepiesārņo miza, kauliņi un citas nevēlamas lietas. Gita ir tikai noteiktas Vēdu rakstu daļas — Upanišadu — būtība, turpretim Šrīmad Bhāgavatama ir visu rakstu — Vēdu, Upanišadu, Purānu, Rāmājanas, Mahābhāratas — būtība. Pat Dvaipājana Vēdavjāsa, kas sadalīja Vēdu četrās daļās un sastādīja Vēdānta-sūtras, Mahābhāratu un citas Purānas nebija apmierināts. Izpildot sava Gurudēvas Šrī Nāradas Gosvāmī norādījumu, viņš gremdējās transā (samādhi) un sirdī saņēma Šrīmad Bhāgavatamu. Tikai tad viņš jutās sasniedzis to, pēc kā bija tiecies. Tāpēc visi pārpasaulnieki Šrīmad Bhāgavatamu uzskata par visaugstāko darbu, jeb garīgās zinātnes aspirantūru.
Gītā ir sīki izskaidrota pasaules laicīgums, siktās sekas no pieķeršanās jutekļu objektiem, karma, akarma, vikarma, niškāma-karma, bhagavat-arpita karma, karma, kas ved uz bhagavad-prīti, ātma-tatva, mājā-tatva, svarūpa-šakti-tatva, paramātma-tatva un bhagavat-tatva. Gītas mērķis ir izskaidrot visas tatvas un mācīt pilnīgu sevis uzticēšanu (šaranāgati) Šrī Krišnas Bhagavāna lotospēdām. To, kurš pieņems šaranāgati, Krišna atbrīvos no visiem grēkiem. Krišna ir Brahmana un Paramātmas cēlonis un augstākais para-tatva. Šrīmad Bhāgavatama sākas tur, kur beidzas Bhagavad-gīta. Šrī Nandanandana Krišna Vradžā ir visu nektārsaldo rasu okeāns un visu rasu baudītājs. Viņu var savaldīt vienīgi ar tīro mīlestību. Šrīmad Bhāgavatamā ir īpaši uzsvērts, ka Vradžas gopī iemieso Šrī Krišnas hlādinī-šakti. Apraktīt viņu mīlestība uz Krišnu ir īpašs Šrīmad Bhāgavatamas mērķis. Krišnu var uzvarēt tikai un vienīgi ar šādu prēmu, bet nekas cits — «na parajē ‘ham nirāvadja sānjudža». Tāpēc Vjāsadēvas guva pilnīgu apmierinājumu sirdī tikai tad, kad bija sastādījis Šrīmad Bhāgavatamu.
Gīta ir nektārsaldais vāni, kas izplūst no Šrī Krišnas lūpām, bet Šrīmad Bhāgavatama no 12 daļām jeb locekļiem ir Vradžēndranandanas ķermenis (svarūpa) — «tamāla varna suhritāvatāra». Gīta ir grāmata, kas satur pilnīgas zināšanas apr tatva-gjānu, turpretī Šrīmad Bhāgavatama ir grāmata, kas pilna ar pārpasaulīgajām, saldajām rasām. Gītā Šrī Krišna ir nosaukts par augstāko para-tatvu pantā «mattah parataram nānja kinčid asti». Turpretī Šrīmad Bhāgavatamā Šrī Krišna ir nosaukts ne tikai par augstāko tatvu pantā «krišnāstu bhagavān svajam», bet arī par Šrī Vigrahu, visu pārpasaulīgo rasu iemiesojumu ar vārdiem «mallānmasāni nrinām».
Tie, kas pilda Gītas norādījumus, var iepriecināt Šrī Krišnu ar šaranāgati, taču viņi nevar valdīt pār Krišnu. Taču Vradžas bhaktas viegli uzvar Krišnu. Pantā «na parajē ‘ham nirāvādja samjudžam» Šrī Krišna atzīst, ka Viņš ir mūžīgs gopī parādnieks.
Kad Šrī Krišna parādīja savu Visuma veidolu, Ardžuna nobijās un ar saliktām rokām sāk skaitīt lūgšanas: «Dārgais Kungs! Tu esi Visuma radītājs, uzturētājs un iznīcinātājs. Tagad es Tevi nekad nesaukšu par sakhu, draugu. Lūdzu, piedod man visus apvainojumus.» Bet Šrīmad Bhāgavatamā Vradžēndranandana Šrī Krišna parāda māmiņai Jašodai Visumu savā mutē. Arī tad Jašodāmajī virāta-aišvairja, Visuma varenības, neizraisīja pat vismazāko interesi. Viņa domāja, ka redzētais ir kāda ļauna cilvēka vai spoka uzsūtītā maģija, un nekad nedomāja par savu dēlu, kā par Dieva Augstāko Personību. Tāda tīrās mīlestības noskaņa ir iespējama tikai uz ļoti augsta līmeņa. Ardžuna Gītā un citi ļaudis uzskatīja Krišnu par augstāko tatvu, taču viņi nevar izturēties pret Krišnu kā pret draugu, dēlu vai mīlētāju, jo raugās uz viņu kā visas aišvarjas un mādhurjas iemiesojumu. Šrīmad Bhāgavatamā ir tiekts, ka Vradžas iemītnieki, kas mīlēja Krišnu, uzskatīja Viņu par draugu, dēlu vai mīlētāju, gluži kā laicīgajās attiecībās.
Gītā Krišna ir visu bhaktu meklētais objekts, turpretī Šrīmad Bhāgavatamā Krišna pats meklē, skriedams aiz saviem prēmī-bhaktām. Jašodāmajī ar prēmas auklu itin viegli sasien Krišnu. Sakhas uzvar Viņu cīnoties. Viņš atkal un atkal cenšas mierināt vismīļākās draudzenes gopī, kad tās pārņem māna. Šrī Krišna lūdz vradža-vāsī žēlastību — «aho bhāgjam aho bhāgjam nanda-gopa-vradžokasām».
Tāpēc Šrī Čaitanja Mahāprabhu, labi padomājis, noraidīja Gītas mācību, teikdams «iho bāhja» («tā ir ārēja»).
Šrīlas Sarasvatī Prabhupādas biogrāfijas aprakstā (izdevniecība «Mandala») nodaļā «Šrīla Prabhupāda atbild uz mācekļu jautājumiem» ir interesanta vieta, kas apstiprina Šrīlas Gurudēvas izskaidrojumu:
Jautājums: Bhagavad-gītā par vissvarīgāko tiek uzskatīts pants:
sarva-dharmān paritjadžja
mām ēkam šaranam vradža
aham tvām sarva-pāpēbhjo
mokšajišjāmi mā šučah
«Atmet visu veidu reliģijas un uztici sevi vienīgi Man. Es atbrīvošu tevi no visu grēku pretdarbībām. Nebaidies!»
Bet Mahāprabhu sacīja, ka šis pants ir virspusējs — «ēho bāhja». Kāpēc tā?
Šrīla Prabhupāda: Jā, Mahāprabhu sacīja Rājam Rāmānandam Prabhu, ka šis diženais pants ir tikai virspusīgs. Mīlestība uz Visaugsto Kungu ir dabīga dvēseles īpašība. Visaugstajam Kungam nav nepieciešams aicināt mīlēt Viņu. Kungam nevajag pierunāt mīlēt Viņu. Nav vajadzīgs pārliecināt kādu kļūt par Viņa bhaktu. Vai apsolīt kaut ko, lai mēs mīlētu Krišnu. Bhaktas gluži dabiski un no sirds cenšas sagādāt Krišnam prieku, jo viņu mīlestība uz Krišnu ir spontāna un nevaldāma.
Ja tēvam ir ļoti jānopūlais, lai piespiestu dēlu mīlēt Viņu, tad, kas gan tas par dēlu. Bhaktas gluži dabiski un no sirds kalpos Kungam. Taču šajā pantā tas ir otrādi. Bhakta ir aizmirsis Kungu un aizmirsis arī savu mūžīgo stāvokli. Aizmirsis savu mūžīgo esamību, viņš ir kļuvis par laicīgā valdnieku un viņš kalpo laicīgajam. Mahāprabhu sacīja, ka šis pants ir virspusējs: LAI MĀCĪTU MUMS TĪRU BHAKTI — AUGSTĀKO BHAKTI UZ VRADŽA-DHĀMAS LĪMEŅA.
Nobeigumā atgādināšu Šrī Čaitanjas Mahāprabhu sacerēto pantu:
krišna-bhakti-rasa-svarūpa šrī bhāgavata
tatē vēda-šāstra haitē parama mahāttvā
(Šrī Caitanja-čaritāmrita Madhja 25.150.)
«Šrīmad Bhāgavatama ir krišna-bhakti rasu veidols. Tāpēc tā ir svarīgāka par visiem citiem Vēdu rakstiem.»