Šķiru sabiedrība
Kamēr pastāv materiālistiskā sabiedrība, tikmēr pastāv arī šķiras un kārtas. Tas ir tāpēc, ka šeit piedzimst cilvēki ar dažādām īpašībām, dažādām spējām un tieksmēm. Bhagavad-gītā ir teikts, ka Dievs Pats tā ir iekārtojis, lai sabiedrībā valdītu harmonija un katrs pildītu tieši savu pienākumu. Galvenās pamatšķiras ir četras:
1) brāhmani jeb inteliģence, kas studē svētos rakstus vai apgūst augstu materiālo kvalifikāciju, un, to apguvuši, izglīto citus; tie ir arī skolotāji, ārsti, zinātnieki, rakstnieki un citi.
2) otrā šķira ir administratori, pārvaldnieki, policija, valstsvīri. Viņu uzdevums ir rūpēties par sabiedrības labklājību un aizsardzību. Sanskritā tos sauc par kšatrijiem.
3) trešā šķira ir vaišjas, tie ir zemkopji, tirgoņi. Viņi ražo lauksaimniecības produktus, tirgo tos, rūpējas par mājdzīvniekiem. Patiesībā viņi visus uztur par zināmu atlīdzību.
4) Ceturtā šķira ir šūdras jeb strādnieki, viņi kalpo visām trim šķirām – tie ir celtnieki, amatnieki un citi.
Miljons gadu atpakaļ „zelta” laikmetā šķiru nebija, jo visi bija ar vienādām interesēm un tieksmēm. Viņi meditēja uz Dievu, daba viņus daļēji uzturēja, viņi spēja kontaktēt ar ārpuszemes būtnēm. Kā padieviem un dižiem gudrajiem, no kuriem saņēma pārpasaulīgas zināšanas un nodeva tās tālāk pārējai civilizācijai par svētību. Materiālistu toreiz nebija. Viņi dzīvoja 100000 gadu.
Tad iestājās „sudraba” laikmets, tajā jau ¼ daļa cilvēku bija ateisti. Pārējie iedzīvotāji būvēja tempļus, lai tajos godinātu Dievu. Viņu dzīves ilgums bija 10000 gadu.
Trešajā – „bronzas” laikmetā reliģiozitāte samazinājās uz pusi, cilvēkus interesēja vairāk materiālas lietas un materiālas izpriecas. Viņu dzīves ilgums bija 1000 gadu. Sevis labā viņi veica ziedojumu rituālus.
Ceturtajā laikmetā – Kali jugā jeb dzelzs laikmetā pašreiz dzīvojam mēs. Tajā reliģiozu cilvēku ir tikai viena ceturtā daļa. Šī laikmeta galvenās iezīmes ir tieksme uz degradāciju – melīgums, krāpšana, zagšana, strīdi ģimenēs, starp nācijām un valstīm, zemiskas izpriecas un naids starp nācijām un valstīm, kādēļ izceļas nemieri un kari. Šajā laikmetā brāhmanu vairs nav, kādēļ valda dievapziņas trūkums. Un bezdievība rada bezatbildību, žēlastības un līdzjūtības trūkumu. Šo cilvēku galvenās intereses ir materiālā bagātība, nauda, karjera un sekss. Viņi dzīvo līdz 100 gadiem. Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības dibinātājs – Viņa Dievišķā Žēlastība A.Č. Bhaktivēdānta Svāmī Prabhupāda pēc sava skolotāja norādījuma tāpēc sāka tulkot Indijas svētos rakstus angļu valodā izplatīšanai rietumniekiem, lai viņus vestu pie veselā saprāta. Viņš arī plaši sludināja, tulkoja un skaidroja Šrīmad-Bhāgavatu un Bhagavad-gītu atbilstoši eiropiešu un amerikāņu spējām tās saprast. Un panākumi neizpalika. Tagad ir tūkstošiem bhaktu, kas ir brāhmani, kas plaši izglīto sabiedrību, izplatot grāmatas Krišnas apziņā, lasot lekcijas un dibinot biedrības Krišnas apziņā. Tā ir garīgā „revolūcija”, jo līdz šim cilvēkiem ļoti trūka īstenu garīgo zināšanu par dvēseli, Dievu un garīgo valstību. Līdz ar to uzlabosies sabiedrības morāles principi. Arī ekonomiskā attīstība ar laiku uzlabosies, jo Dievs parūpēsies par mums.
Garīgajā dzīvē arī ir 4 sabiedrības kārtas: brahmačārī, grihasthas, vānaprasthas un sanjāsī. Brahmačārī ir bērni un jaunieši, kuri mācās garīgajā skolā – gurukulā pie garīgā skolotāja, kamēr izaug līdz 25 gadiem. Vēdās tiek īpaši uzsvērts, ka garīgās zinības bērnam jādod no mazotnes, jo tad viņiem tās ir vieglāk apgūt, un viņi tās saglabās visu mūžu, pat ja tam neatliek laika.
Pēc 20-25 gadiem vairums no viņiem apprecas un dzīvo kā namatēvi – grihasthas līdz 50 un vairāk gadiem.
Kad bērni ir izauguši un patstāvīgi, tad tēvs ar māti dodas svētceļojumā, apmetas dzīvot svētvietās. Tas ir vānaprasthas stāvoklis. Viņi studē svētos rakstus, iet uz templi un tādā veidā gatavojas nākošajai dzīvei.
Ceturtā kārta – sanjāsī mūsdienās iespējama tikai retiem cilvēkiem, jo viņi dzīvo kā mūki, studē svētos rakstus un sludina Krišnas apziņu visai cilvēcei.
Mūsdienās arī ir garīgie skolotāji, kuri stingri seko Šrīlam Prabhupādam un mācekļu pēctecībai – paramparai. Tāpēc ļoti ieteicams viņus redzēt, klausīties viņu lekcijas, uzdot jautājumus, sekot viņu norādījumiem. Tā mēs varam progresēt.
Lakšmīprija dēvī dāsī