Saudzējiet dzīvību
Dzīvs ir viss, kas kustas, staigā, skrien, rāpo, lido, peld vai aug. Dzīvība ir dvēseles klātbūtne ķermenī. Tiklīdz tā iziet no ķermeņa, iestājas nāve. Tātad dvēsele ir ikvienas dzīvās būtnes ķermenī. Daudzi, pat reliģiozi cilvēki, apgalvo, ka dvēseles nav ne dzīvniekiem, ne augiem, tātad viņus var nogalināt un apēst bez sirdsapziņas pārmetumiem. Patiesībā tas tā nav. Dzīvnieki izcieš mokpilnu nāvi cilvēka vēdera iegribu dēļ. Vai tas ir Dieva plāns? Nē, tās ir cilvēku spekulācijas. Kungs Jēzus Kristus mācīja vienā no baušļiem „tev nebūs nokaut”. Arī senās Vēdās teikts, ka dzīvnieku nokaušana ir vardarbība, par ko katram jānes atbildība. Tā ir tā saucamās negatīvās karmas uzņemšana, par ko ir jācieš individuāli katram cilvēkam, kā arī nācijām un tautām. Jogi saka, ka šīs ļoti negatīvās karmas augļu dēļ notiek kari, epidēmijas, zemestrīces, plūdi, ugunsgrēki un transporta katastrofas.
Bet kur paliek dzīvība jeb dvēsele? Bhagavad-gītā 2.20. teikts šādi: „Dvēsele nekad nedzimst un nemirst. Tā nav radusies, nerodas un neradīsies. Tā ir nedzimusi, mūžīga, vienmēr pastāvoša un sākotnēja. Tā netiek nogalināta, kad tiek nogalināts ķermenis”.
na džājatē mrijatē vā kadāčin
nājam bhūtvā bhavitā vā na bhūjah
adžo nitjah šāšvato ‘jam purāno
na hanjatē hanjamānē šarīrē
Visas reliģiozās konfesijas māca, ka cilvēka dvēsele pēc izejas no ķermeņa paceļas vai nu uz debesīm vai elli atkarībā no tās dzīvesveida. Bet dzīvnieki vai augi negrēko, neuzkrāj negatīvo karmu. Kur tad viņu dzīvība paliek? Vēdas māca, ka atkarībā no sevis apziņas līmeņa tās evolucionē, saņemot jaunu ķermeni jau uz augstākas attīstības pakāpes, piemēram, nekustīgā koka dvēsele iemiesojas kādā kustīgās būtnes ķermenī. To var saukt par apziņas vai dzīvības evolūciju, kas turpinās, kamēr saņem cilvēka ķermeni. Dvēsele cilvēka ķermenī jau ir atbildīga par savu rīcību, tā uzkrāj pozitīvas vai negatīvas sekas, kas rada apmierinātību vai ciešanas.
Kāds var teikt, ka bez vardarbības neiztikt, jo kaut ko ir jāapēd. Piemēram, ja mēs vāram kartupeli vai graudu, vai kādu sēkliņu līdz ar to tie zaudē dzīvību. Vai tas ir grēks? Zināmā mērā jā, bet par šādu grēku mēs netiksim sodīti. Bhagavad-gītā 3.13. teikts šādi: „Dieva kalpi atbrīvojas no visiem grēkiem, ja ēd to, kas vispirms ir piedāvāts Dievam. Bet tie, kas gatavo ēdienu tikai savu jutekļu baudai, apēd vienīgi grēku.”
Ar šiem vārdiem Dievs Krišna mūs māca, kā tikt vaļā no negatīvās karmas. Tas ir atrisinājums šīm vardarbības problēmām. Indijā fanātiķi džainisti uzliek uz deguna masku un pārvietojas ar slotiņu, lai nesamītu kukaiņus. Tomēr tas nav atrisinājums, jo mēs nogalinām mikrobus, vārot ēdienu, ieelpojot gaisu, ejot pa ceļu un arī citādi. Vislielākais grēks ir nogalināt govis un citus mājdzīvniekus, medījot vai makšķerējot. Krišnam nepatīk dzīvnieku upuri.
Arī aborts ir vardarbība pret cilvēka augli mātes miesās, jo dvēsele ir spiesta iemiesoties kur citur. Mēs esam iejaukušies tās liktenī, par ko ir jānes atbildība. Pastāv negrozāms likums – vardarbība pret vardarbību.
Dzīvniekus arī ir jāaizsargā no vardarbības, kokus, nevajag bez vajadzības izzāģēt un augus plūkāt vai samīt. Ja tie palīdz kalpot Dievam, tad tas nav grēks. Veģetāri ēdieni, nevardarbīgs uzturs, piens un tā produkti, graudaugi, augļi, dārzeņi, pākšaugi, rieksti. Ja tos piedāvā Krišnam, pirms mēs tos apēdam, tad tas ir viens no principiem, kas palīdz garīgi attīstīties, tas ir ļoti svarīgi.
Lakšmīprija dēvī dāsī