Pārdzimšanas izpratne
Daudzi to neatzīst, neizprot, noliedz. Kā var pārdzimt, ja cilvēks nomirst? Tomēr saskaņā ar visiem svētajiem rakstiem dvēsele ir tā, kas ir nemirstīga, kas pārdzīvo ķermeni. Šrīla Prabhupāda deva vienkāršu piemēru: auto un tā vadītājs. Ja vadītāja nav iekšā, auto nekustas, bet kustas tad, ja tajā iekāpj vadītājs. Loģiski, vai ne? Lai saprastu jēdzienu pārdzimšana, jāsaprot, kas ir dvēsele.
Dvēsele esam mēs, ar mūsu sevis apziņu. Mēs neesam materiālais ķermenis, kas pakļauts dabas likumiem, kas piedzimst, kādu laiku pastāv un saskaņā ar savu likteni iet bojā. Bet kur paliek dvēsele, ja ķermenis nomirst? Vēdās teikts, ja cilvēks ir dievbijīgs un tikumīgs, tad viņš vairs nepiedzimst uz Zemes, bet aiziet uz augstākām planētām, no kurienes pakāpeniski var celties vēl augstāk vai nokrist uz leju. Piemēram, padievi uz augstākām materiālajām planētām dzīvo tūkstošiem gadu, bet, ja tie tur bauda tikai materiālos priekus, tad jākrīt atkal uz Zemi. Un to sauc par laika ratu, kas ceļas uz augšu un iet uz leju. Mēs visi atrodamies uz šī rata. Tomēr no tā var atbrīvoties.
Bhagavad-gītā (8.16.) Kungs Krišna saka:
ā-brahma-bhuvanāl lokāh punar āvartino ‘rdžuna
mām upētja tu kauntēja punar džanma na vidjatē
„Visas materiālās pasaules planētas — no zemākās līdz pat augstākajai — ir ciešanu un atkārtotas pārdzimšanas vietas. Bet, kas sasniedz Manu mājvietu, tas nekad vairs nedzimst.”
Bhagavad-gītas 2.nodaļā ir daudz pantu par dvēseli. Tur teikts.
“Dvēsele nekad nedzimst un nemirst. Tā nav radusies, nerodas un neradīsies. Tā ir nedzimusi, mūžīga, vienmēr pastāvoša un sākotnēja. Tā netiek nogalināta, kad tiek nogalināts ķermenis.” (Bhagavad-gītas 2.20.)
Dvēsele ir Dieva daļiņa, kā dzirkstele no uguns, kā saules stars no saules. Tā nav atdalāma no Dieva, tā ir kā zelts no zelta gabala.
Atkārtoti materiālo ķermeni, ar ko dzīvot uz zemes, saņem tie, kas to vēlas un negrib attīstīties tālāk. Tādu ir vairākums. Lūk, kas ir pārdzimšana. Ja cilvēks ir grēcīgs bezdievis, tad viņš var iemiesoties pat dzīvnieka ķermenī un visu citu par sevi aizmirst.
Mūsu pagātnes aizmiršana ir Dieva žēlastība, lai atmiņās par to mēs neturētos pie pagātnes, kura var būt bijusi mums ļoti nelabvēlīga un kuras dēļ mums tagad ir jācieš. Mums ir jādomā par nākotni, lai tā būtu labvēlīga, nevis pilna ar ciešanām. To var panākt ar Dieva Kunga godināšanu, ar Harē Krišna mantras atkārtošanu, ar lūgšanām, ar svēto rakstu kā, piemēram, “Bhagavad-gīta”, ”Šrīmad-Bhāgavata”, ”Bībele” vai “Korāns” lasīšanu. Televizors mūs nepasargās no materiālās dzīves problēmām, kaut arī mēs tagad to godinām Dieva vietā.
Harē Krišna!
Lakšmīprija dēvī dāsī