Par ekonomiku
Ekonomika pārsvarā ir divējāda – rūpnieciskā un lauksaimnieciskā. Pa starpu vēl ir amatniecība, mežsaimniecība un dažas citas. Bet pašreizējā Kali jeb dzelzs laikmetā akcentēta tikai rūpniecība, tehnika. Un tie, kas ar to saistīti, apgalvo, ka tas ir civilizācijas progress. Lauksaimniecība pašreiz ir novārtā, to uztur atsevišķi lauksaimnieki vai nu biznesa, vai savas saprašanas dēļ.
Jā, tehniskais progress nav noliedzams, mēs pat nevaram iztikt bez tehnikas vai mašīnām; bet strādnieki saņem pienācīgu vai nepienācīgu atalgojumu un ilgi strādā kā vergi. Mājās viņi atgriežas kā izspiests citrons. Bet tad iestājas ekonomiskā krīze, ja saražotai produkcijai nav noieta. Tās sekas ir bezdarbs, bezdarbnieki, kuri reizēm nonāk līdz badam, viņi spiesti meklēt valsts pabalstu, jo vairs nav ne naudas, ne peļņas. Turklāt vienmuļš, ilgi smags darbs cilvēku notrulina, jo vairs nepietiek ne spēka, ne laika kam citam.
Ja tehniskais progress būtu civilizācijas kalngals, tad vissenākie svētie raksti – Vēdas neakcentētu lauksaimniecību, jo tikai zeme mūs baro ar graudiem, dārzeņiem, augļiem, piena produktiem.
Lai arī darbs laukos nav viegls, tomēr tas ir darbs svaigā gaisā, to var pats regulēt, tas ir veselīgs un nenoved līdz krīzei. Saskarsmē ar dabu, kurai piemīt skaidrības īpašības, cilvēks arī pats kļūst priecīgāks un mierīgāks. Daudzi to saprot.
Tāpēc Šrīla Prabhupāda mudināja veidot fermas. Tādas ir Amerikā, Zviedrijā, Austrālijā, Ungārijā un citur. Krievijā valda nabadzība, jo tur dominē rūpniecība, tehnika, bet zeme, kas uzturētu visu tautu, ir pamesta novārtā, nav pat govju. Tautas visā pasaulē ir neapmierinātas, jo algas ir mazas, viss kļūst dārgs, sākas protesta akcijas, kas pašreiz notiek gandrīz katrā valstī. Valdības netiek ar to galā, neredz izeju, kas ir viegli atrodama – lauksaimniecība.
Šrīlas Prabhupādas dibinātās lauku fermās cilvēki ir apmierināti, viņi paši sevi uztur, nav ne krīzes, ne bezdarba, ne nabadzības.
Senos laikos, kad tehnikas progresa nebija, tomēr pilsētas pastāvēja, cilvēki atrada arī tajās sev piemērotu darbu kā amatniecību, tirdzniecību un ko citu. Preces varēja apmainīt pret lauku precēm, nebija vajadzības pat pēc naudas. Tomēr tagad to atgriezt gandrīz nav iespējams, jo ir cits laikmets, citādi cilvēki, kas nav gatavi strādāt uz laukiem. Tāpēc mēs visi ciešam, un tas tā turpināsies, kamēr Visaugstais Kungs mums nepalīdzēs atrisināt visas šīs problēmas. Jālūdz Viņa padoms, tad kaut kas var mainīties.
Vēdas min četru veidu nodarbības, kas pamazām attīra cilvēku un virza uz garīgo attīstību. Tās ir dharma, artha, kāma, mokša. Dharma ir dievbijīgs dzīvesveids, reliģiskie rituāli, kā rezultātā iestājas materiālā labklājība – artha. Šai laikā cilvēki bauda dzīvi, kā nu prot, un tā ir kāma. Kad tas viss ir apnicis, rodas vēlme pēc kā augstāka, un tad iestājas mokša, atbrīve no dzimšanas un nāves cikla. Tas ir garāks garīgās attīstības ceļš, tomēr piemērots tiem, kuri vēl nespēj vai negrib kalpot Kungam.
Lakšmīprija dēvī dāsī