Materiālie un garīgie pienākumi
Tos īpaši izdalīja garīgais skolotājs – Šrīla Prabhupāda, citējot Šrīmad Bhāgavata, kas ir Vēdu sastāvdaļa.
Tā kā cilvēks un arī visas dzīvās būtnes ir gara un matērijas kombinācija, tad arī to pienākumi ir dažādi. Vēdās pieminēti 5 galvenie materiālie pienākumi, kuri cilvēkam ir jāpilda viņa dzīves laikā, pat ja viņš ir materiālists un grib darīt visu, ko grib, vēlas būt neatkarīgs. Patiesībā neviens no mums nav neatkarīgs, tikai maldos mums tā liekas.
Materiālo enerģiju jeb dabas likumus mēs nevaram grozīt. Ja cilvēks tikai ņem un neko nedod pretī, tad Vēdās tāds tiek uzskatīts par zagli. Tādi esam mēs visi, jo ņemam no dabas, no Dieva, cik vien spējam, un neko nedodam pretī.
Vispirms mums ir pienākums pret vecākiem, kuri mums deva materiālo ķermeni, pret mūsu bērniem, par kuriem mēs esam atbildīgi.
Otrs, ne mazāks pienākums ir pret padieviem, kuri mums sagādā saules siltumu un gaismu, lietu, vēju, sniegu, kā arī ieelpojamo gaisu.
Trešais pienākums ir pret svētajiem, kuri mums atstājuši garīgās zināšanas.
Ceturtais materiālais pienākums ir pret sabiedrību, kurā dzīvojam, baudām tās kultūru, izglītību un apgūstam pasaules zināšanas.
Piektais materiālais pienākums ir pret radiem un visām dzīvajām būtnēm – augiem, kokiem, govīm, zirgiem u.c. Koki attīra atmosfēru, aiztur vēju, dod ēnu. Dzīvnieki mums kalpo dažādi; suņi sargā māju, govis dod pienu, aitas – vilnu, kaķi ķer peles, zirgi kalpo dažādā veidā.
Ja mēs neievērojam šos pienākumus, tad paliekam parādnieki, par ko ir jāmaksā.
Pienākumus pret valsti un sabiedrību mēs pildām ar savu darbu, ar profesiju. Svētos godinām, lasot svētos rakstus, skaitot lūgšanas. Indijā veic īpašus rituālus, lai atbrīvotos no šiem pienākumiem.
Bet ir īpaši garīgie pienākumi, kurus veicot, mēs atbrīvojamies no šiem pieciem materiāliem pienākumiem. Tas ir tik pat kā, aplaistot koka saknes, mēs sagādājam ūdeni koka zariem, lapām un ziediem.
Garīgais pienākums katrai dvēselei ir mūžīgs, tā ir Dieva kalps. Sanskritā to sauc sanātana dharma. Par cik dvēsele ir mūžīga, tā ir no Dieva neatdalāma daļiņa, kas ir mūžam saistīta ar Viņu, tad viņas mūžīgais pienākums ir būt kalpam, kas iepriecina Kungu. Tā dēļ mēs esam radīti. Ja materiālā kalpošana turpinās, kamēr mēs dzīvojam noteiktā ķermenī, tad garīgā kalpošana nemainās, tā pavada mūs visādos ķermeņos. Ko tas nozīmē? Vēdas piemin deviņus garīgās kalpošanas veidus: svēto rakstu apgūšanu, Dieva svēto vārdu daudzināšanu (mantru daudzināšanu), Dieva pastāvīgu atcerēšanos, norādījumu izpildīšanu, kalpošanu pie altāra (pāda sēvanam), Dieva godināšanu (arčanam), kalpa attiecības ar kungu, draudzību ar Viņu (Ardžuna un Krišna), visa veltīšana Viņam. Ja kaut vienu no šiem kalpošanas veidiem mēs vienmēr izdarām, tad piedzīvojam garīgo izaugsmi, kas dod iespēju nonākt Dieva valstībā, ja vien gribam.
Veicot materiālos pienākumus, mēs varam tos apgarot. Piemēram, Bhagavad-gītā 3.9. Kungs Krišna saka: “Darbs jāveic kā ziedojums Višnu, citādi tas piesien materiālajai pasaulei. Tāpēc, Kuntī dēls, pildi noteiktus pienākumus Viņam par prieku, un tu vienmēr būsi brīvs no važām.”
Vēl Bhagavad-gītā ir teikts, ka veicot jebkuru darbu, vienmēr ir jāatceras Dievs, tad nebūs karmisku seku un nebūs atkal jādzimst un jāmirst. Un ne tikai tas. Mēs varam ziedot Kungam sava darba augļus, piemēram, naudu, pērkot un gatavojot Kungam garšīgu veģetāru ēdienu, iekārtot mājās mazu altāri, varam sludināt citiem, kā kalpot. Ļoti svarīgi ir satikt bhaktas, kuri kalpo Kungam vai īstenu garīgo skolotāju, vaišnavu, kurš var norādīt, kā katram ir labāk kalpot. Garīgo pienākumu pildīšana ir ļoti patīkama, jo tā iepriecina Dievu. Un arī Dievs, Visaugstais Kungs kalpo mums vairāk, nekā mēs to spējam saprast.
Lakšmīprija dēvī dāsī