Laicīgā un mūžīgā laime
Visi grib dzīvot laimīgi un mūžīgi, bet nevienam tas neizdodas. Tāpēc viņi pārmet Dievam, kāpēc Viņš nav radījis paradīzi uz zemes, kāpēc ir nepārtrauktas ciešanas, kaut gan Viņš kā Tēvs varētu parūpēties par mūsu mūžīgo dzīvi šeit, uz zemes. Tomēr ar loģiku mums jāsaprot, ka šeit nekas nav mūžīgs, jo materiālā pasaule kā tāda katrā noteiktā Visumā pakļauta noteiktam ciklam – tā rodas, pastāv kādu laiku un pēc tam iet bojā. Ar cilvēka dzīvi notiek tas pats, tāpēc mūs nomoka bailes par nākotni, par novecošanu, slimībām un nāvi. Pie tam, mūsu laicīgo, uz jutekļiem balstīto prieku pavada bailes par mūsu nākotni, bailes pat no Dieva, bailes pazaudēt tās laimes kripatas, kuras saņēmām savu iepriekšējo darbu dēļ.
Bhagavad-gītā 18.37.-39. Kungs Krišna saka tā:
„Laime, kas sākumā var likties inde, taču beigās izrādās nektārs, un kas atmodina cilvēkā sevis apziņu, ir laime skaidrībā.” (18.37.)
Tas sevis apzināšanās ceļš, kur jāievēro daudz likumu un ierobežojumu, arī askēzes, lai savaldītu prātu un tā jutekļus, kuri alkst pēc pasaulīgiem priekiem. Tas nav viegls un īss ceļš, tas prasa mērķtiecību un ticību Dievam.
Bhagavad-gītā 18.38. teikts, ka: „Laime, kas rodas, jutekļiem saskaroties ar to priekšmetiem, un kas sākumā liekas kā nektārs, taču beigās izrādās inde, ir laime kaislībās.”
Spilgts piemērs tam bieži ir neizdevusies dzīve laulībā. No sākuma abi ir ļoti laimīgi, bet pēc kāda laika laime it kā pazūd, iestājas vilšanās, cilvēks ļoti nožēlo un nesaprot, kāpēc tas ir tā. Un tā ir kā inde, kas daudziem sagandē visu dzīvi. Vīlies mīlestībā, cilvēks meklē laimi kur citur. Un tad Dievs parāda, ka ir cita veida laime, kas ir mūžīga. Taču maldu pārklāja dēļ mēs tai neticam, jo prāts un apziņa ir piesārņota ar materiālo priekšstatu, ka mēs esam šis ķermenis, kas ir laicīgs.
Bhagavad-gītā 18.39. teikts: „Laime, kas ir akla pret sevis apzināšanos, kas ir maldīga no sākuma līdz galam un kas rodas no miega, slinkuma un maldiem, ir laime tumsībā.”
Tādus cilvēkus var viegli atpazīt, tie ir alkoholiķi, narkomāni, sliņķi un citi. Viņiem nav nekādas laimes, kaut gan viņi uzskata sevi par laimīgiem, jo viņiem neko citu nevajag. Tā ir dziļa tumsība. Nožēlojams fakts, ka šādu cilvēku nav maz. Dievu viņi neatzīst, un negrib atzīt.
Tomēr Dievs Kungs ļoti grib mums palīdzēt, parādot, ka uz zemes laimes nav, ka ir kas daudz, daudz labāks, un tā ir mūžīga laime Dieva valstībā.
Kādēļ tur visi ir laimīgi? Viņi redz Kungu Krišnu aci pret aci, kalpo Viņam visādā veidā: dzied, slavē Viņu, dejo Viņam par prieku, spēlē mūzikas instrumentus, gatavo garšīgus ēdienus, dzejnieks tur var sacerēt dzeju un himnas, mūziķis sacerēt melodijas, aktieri spēlēt teātri par godu Viņam. Tas viss ir rakstīts Šrīmad Bhāgavatā, kas ir mūžīgo zināšanu sastāvdaļa – Vēdas. Taču cilvēki to nezina, tāpēc kā slīcēji turas pat pie salmiņa, un aiz tumsības pat negrib tās lasīt. Ērtāk ir pēc smaga, nogurdinoša darba sēdēt pie televizora. Tā ir laime tumsībā.
Dariet, cik spējat, lūdziet Dievu, lai Viņš jūs apgaismo. Tagad ir daudz garīgo centru, internets, kur var gūt garīgo izglītību caur lekcijām, grāmatām, saskarsmi ar bhaktām, lasot svētos rakstus. Par visu šo žēlastību mums jāpateicas Krišnas apziņas biedrības dibinātājam A.Č Bhaktivēdāntam Svāmī Prabhupādam, pasaules slavenam garīgajam skolotājam.
Lakšmīprija dēvī dāsī