Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu (1486-1534) ir pats Kungs Krišna, kurš ieradās sava bhaktas veidolā.
Viņš ieradās šajā pasaulē 1486. gadā, Šrīdhāma Mājāpurā, lai izplatītu mīlestību uz Krišnu, mācot kopīgi daudzināt Kunga svēto vārdu. Viņa darbība un mācība ir sīki aprakstīta grāmatā «Kunga Čaitanjas mācība» un daudzsējumu darbā «Čaitanja-čaritāmrita». Viņa ierašanās ir pareģota Šrīmad Bhāgavatā (11.5.32.).
Čaitanja Mahāprabhu ir dzimis pilna Mēness aptumsuma laikā. Pēc tradīcijas ļaudis tādā brīdī pulcējās Gangas krastā, un Čaitanja Mahāprabhu atnāca, apkārt skanot Kunga svētajam vārdam.
Bērnībā Viņš labi mācījās. Īpaši Viņam patika gramatika un loģika.
Gajā Viņš saņēma vaišnava iesvētību no Īšvaras Purī. Pēc tās Čaitanja Mahāprabhū strauji izmainījās – Viņš zaudēja interesi par loģiku un ekstāzē skandēja Krišnas vārdu. Kopā ar Advaita Āčārju, Šrīvāsa Panditu un Haridāsu Thākuru Viņš sāka sankīrtanas kustību. Pirmo gadu viņi skandēja Krišnas vārdu aiz aizslēgtām durvīm. Pēc tam Čaitanja Mahāprabhu lika saviem sekotājiem iet un izplatīt Krišnas vārdu un mīlestības ekstāzi visiem Navadvīpas iedzīvotājiem.
Musulmaņu valdība neatbalstīja Čaitanjas sākto kustību, taču, kad Viņš sapulcināja vairākus tūkstošus iedzīvotāju, valdība atļāva kustībai darboties.
24 gadu vecumā Čaitanja Mahāprabhu nolēma pieņemt sanjāsu. Viņš noskuva galvu un no Kēšavas Bhāratī pieņēma vārdu Krišna Čaitanja.
Mātei par mierinājumu Čaitanja Mahāprabhu atlikušo mūža daļu dzīvoja netālu esošajā Purī. Viņš ir apceļojis Indijas dienvidus, kā arī Prajāgu, Vrindāvanu un Varanasī.
Kungs Čaitanja Mahāprabhu vadīja savas dienas Šrī Rādhas noskaņā, pilnīgi iegrimis Krišnas svētā vārda ekstāzē.
Čaitanjas Mahāprabhu unikālais ieguldījums ir augstāku rāsu parādīšana visos sīkumos. Ar savu piemēru Viņš rādīja, kāds ir Kunga bhakta, kas bauda tīru mīlestību Rādhas noskaņā. Čaitanja Mahāprabhu ir pilnībā atklājis mums Dieva mīlestību uz dzīvajām būtnēm un dzīvo būtņu mīlestību uz Dievu. Nevienā reliģiskā kustībā nav nekā līdzīga.
Čaitanja Mahāprabhu vēlējās pēc iespējas vairāk cilvēkiem dot visliekāko dārgumu. Tādēļ Viņš radīja pašu vienkāršāko un efektīvāko metodi – nama-sankīrtanu. Krišnas vārda skandēšana neprasa nekādu īpašu kvalifikāciju, tikai ticību. Vienīgais, kas ir nepieciešams, ir patiesa sevis pieņemšana par kalpu, kas aiz nesavtīgas mīlestības kalpo pašam pievilcīgākajam – Krišnam. Tīra skandēšana tiešā ceļā ved uz augstāko mērķi – tīru mīlestību uz Krišnu.
Čaitanja Mahāprabhu rosināja savus sekotājus brīvi izplatīt Krišnas vārdu ne tikai Indijā, bet visā pasaulē, lai visi dzied Krišnas svētos vārdus un iegūst mīlestību uz Dievu.
Čaitanja Mahāprabhu ir atnesis bhēda-abhēda filozofiju jeb vienlaicīgu atšķirīgumu un vienotību. „Atšķirīgums” norāda, ka ir (1) materiāla pasaule, (2) neskaitāmas dzīvās būtnes un (3) Dievs ar ideālām īpašībām, formām un rīcību. „Vienotība” norāda, ka ir viena augstāka būtne, kas nenošķir formu, īpašības, dzīvās būtnes, garīgo un materiālo pasauli. Čaitanja Mahāprabhu skaidroja, ka šādi pilnīgi pretstati var tikt apvienoti ar neaptveramu (ačintja) Dieva varenību. Pieņemot atšķirību, mēs varam noticēt savai eksistencei un tiesībām rīkoties un izvēlēties. Pieņemot vienību, mēs atzīstam, ka aiz mūsu uztveramajām nepilnībām ir atrodama ideāla pilnība. Tikai atšķirības dēļ ir iespējamas attiecības (rasa) starp dzīvo būtni un Dievu. Tikai tādēļ, ka esam atšķirīgi, mēs varam baudīt Dieva formas, īpašības un darbības. Taču atšķirīgums var radīt milzīgu distanci starp dzīvajām būtnēm un Dievu. Ar vienotību distance zaudē jēgu un attiecības starp Dievu un dzīvajām būtnēm kļūst ļoti tuvas. Ačintja-bhēda-abhēda filozofoja ļauj pieņemt pretrunīgus Upanišādu izteikumus.
Čaitanjas Mahāprabhū nama-sankīrtanas kustība dod pilnu ainu – tuvas mīlestības pilnas attiecības ar Dievu, rakstos balstītu filozofiju, kas atbalsta šādas attiecības, un vienkāršu, praktisku metodi šo attiecību veidošanai.
Avots: spied šeit.
