Kalpu kalpi
Daba tā ir iekārtojusi, ka visi kalpo viens otram, apzināti vai neapzināti. Un tā ir Dieva radītā harmonija, hierarhija. Tomēr to ir jāprot saskatīt. Piemēram, parasts cilvēks kalpo viscaur savā apkārtnē – valstij, nācijai, sabiedrībai, priekšniecībai darbā, ģimenē – sievai, bērniem, radiem, draugiem, pat savam sunim. Mēs gan maldīgi domājam, ka esam neatkarīgi, varam nekalpot, bet no tā nekas nesanāk. Nevar izvairīties no kalpošanas. Dievbijīgi cilvēki kalpo Dievam, viņi apmeklē dievnamus, lasa svētos rakstus, brauc svētceļojumos.
Senie svētie raksti vēstī, ka cilvēks ir mūžsens Dieva kalps. To sauc par sanātana dharmu; tas nozīmē, ka daudzos pārdzimšanas radītos veidolos cilvēka galvenais pienākums ir bijis un būs – pakļauties Dieva gribai, pildīt Viņa norādījumus. No visiem kalpošanas veidiem kalpošana Dievam ir vispatīkamākā, tā nerada vilšanos, bet veicina mūsu garīgo augšanu, līdz nonākam Dieva valstībā.
Arī Dievs mums kalpo, Viņu sauc reizēm bhakta-vatsala. Viņš dāvā mums materiālo ķermeni, ar kuru spējam dzīvot materiālajā pasaulē un piepildīt mūsu vēlmes. Viņš gādā saules gaismu, siltumu, zemes auglību, lietu un kā Virsdvēsele mājo mūsu sirdīs. Bhagavad-gītā ir teikts, ka Virsdvēsele un dvēsele vienmēr ir kopā, Virsdvēsele ir mūsu labākais draugs, padomdevējs, aizsargs. Viņas abas ir personības, tā ir reāls veidols. Virsdvēsele pavada dvēseli visos dvēseles iemiesojumos, pat dzīvnieku un augu ķermeņos. Dabā arī koki, augi kalpo – ar fotosintēzes palīdzību tie pārvērš ogļskābo gāzi par skābekli; koki aiztur vēju, dod ēnu, ziedus ,augļus. Arī augi kalpo cilvēkam, putniem – ražo sēklas, ogas, piemēram, zaļais zirnītis uzaudzē savus pēcnācējus, un kad tie ir baudāmi, pats zirnītis nokalst. To pašu var teikt par kartupeli, tas rada jaunus kartupeļus, bet pats sapūst. Arī zemes tārps un baktērijas uzirdina augsni; vecā zāle kalpo zemes auglībai, ja to aprok. Arī suns, kaķis, govs, zirgs, aita, kaza un citi dzīvnieki kalpo cilvēkam.
Kungs Čaitanja vēstī, ka vienīgais Kungs ir Dievs, pārējās visas radības ir Viņa kalpi, gan uz zemes, gan Dieva valstībā. Bet kalpot Dievam gan uz zemes, gan Dieva valstībā ir svētlaime. Tā ir visu iemiesoto būtņu misija; visas radības evolucionē no zemākām apziņas formām līdz cilvēka vai padoma esamībai. Šīs zemes augstākās radības var kalpojot Dievam nonākt Dieva valstībā, kas ir visu būtņu galamērķis, Ja vien viņas to vēlas. Tomēr cilvēki nelabprāt kalpo Dievam, jo grib būt no Viņa neatkarīgi un grib baudīt materiālo dzīvi, dzīvi pēc dzīves. vienalga, kādā veidā, arī saņemot ciešanas un piedzīvojot vilšanos. Kamēr galu galā tas apnīk un tad meklē izeju.
Izeja ir, un tā ir mūsu nākotne.
Lakšmīprija dēvī dāsī