Gaura Pahū
PARAMĀNANDA PURĪ DĀSA
Dārgie Prabhu un Mahārādžas. Lūdzu, pieņemiet manus cieņas pilnos apliecinājumus. Lai slavēts Šrīla Prabhupāda.
Šrīlam Prabhupādam ļoti patika dziedāt bhadžanas. Viena no viņa iemīļotajām dziesmām bija Šrīlas Narotamas dāsas Thākura sarakstītā «Gaura Pahū». Tomēr visus šos gadus es nekad nebiju redzējis šīs dziesmas tulkojumu, kaut gan Prabhupāda to dziedāja, dziļi iegrimis garīgā ekstāzē. Šo tulkojumu man iedeva kāds ļoti izglītots vaišnavs un draugs. «Es negodināju Kungu Gaurāngu Mahāprabhu, tāpēc es smagi ciešu. Es atteicos no tīrās Krišnas mīlestības dārguma, un biju nolemts pazušanai. Es atteicos no Krišnas mīlestības dārguma un apzināti tiecos kļūt nabags. Es nogrimu grēcīgo darbu jūrā. Es atteicos no svēto bhaktu sabiedrības, un centos baudīt bezdievīgo nebhaktu sabiedrību. Tā ap mani savilkās ciešā karmas cilpa. Es visu mūžu dzēru nāvējošo juteklisko baudu indi. Es atteicos ienirt Kunga Čaitanjas sankīrtanas nektārā. Kāpēc es joprojām esmu palicis dzīvs? Kādus gan laimi es varu baudīt? Kāpēc Narotama dāsa Thākurs jau sen nav nomiris?»
gaura pahū nā bhadžijā goinu, rēma-rathana-dhana hēlāja harāinu
adhamē jatanē kari dhanu tainu
apana kara mada sēva sat-sanga, čhādi khainu asatjēra vilāsa
višaja višama viša satata khāinu
gaura-kīrtana-rasē maghana nā painu, kēno vā āčhaja prāna kičhu bali
narotama dāsa kēna nā gēla
SKAIDROJUMS
Šrīla Prabhupāda šai dziesmai ir devis jauku skaidrojumu.
Losandželosa, 1969. gada 10. janvāris
Prabhupāda: «Gaura pahū nā bhadžijā goinu, prēma-rathana-dhana hēlāja harāinu.» Šī ir vēl viena Narotamas dāsas Thākura dziesma. Viņš saka: «Negodinot Kungu Čaitanju, es esmu piesaucis pats savu nāvi.» «Gaura pahū nā bhadžijā goinu.» «Gaura pahū» nozīmē «Kungs Čaitanja», un «nā bhadžijā» — «negodinājis». «Goinu» — «es esmu gājis pretī dvēseles nāvei». Un «adhamē jatanē kari dhanu tainu». Kāpēc es esmu gribējis dvēseles nāvi? Tāpēc, ka daru to, kam nav jēgas, un esmu atteicies sasniegt īsto dzīves mērķi. «Adhama» nozīmē «nevērtīgas lietas». Bet «dhana» nozīmē «dārgumi».
Patiesībā mēs visi esam pametuši novārtā garīgās atbrīves ceļu, mēs tiecamies pēc jutekliskām baudām, tāpēc palaižam garām cilvēka ķermeņa dāvāto iespēju pacelties garīgā līmenī. Cilvēka ķermenis ir piešķirts saistītajai dvēselei, lai tā varētu sasniegt garīgo atbrīvi. Bet tas, kurš nerūpējas par garīgo atbrīvi, tikai iet pretī dvēseles pazušanai. Dvēseles nāve ir aizmirst sevi pašu kā garīgu dvēseli. Tā ir garīgā nāve. Dzīvās būtnes dzīvnieku ķermeņos visu ir aizmirsušas. Viņas nekad nevar atcerēties, ka nav ķermenis, ka dvēsele atšķiras no ķermeņa. Tikai tie, kas saņēmuši cilvēka ķermeni var saprast, ka viņi nav ķermeņi, viņi ir garīgas dvēseles. Daudzinot Harē Krišnas mantru, ikviens var viegli to saprast, un, godinot Kungu Čaitanju, izpildot Viņa norādījumus un ejot Viņa norādīto ceļu, ikviens var daudzināt Harē Krišnas mantru un viegli pacelties uz garīgās izpratnes līmeņa. Taču Narotama dāsa Thākurs mūsu vietā pasaka, ka mēs esam atteikušies no šīs iespējas. Tāpēc mēs esam gājuši pretī garīgajai nāvei. Tad viņš saka: «prēma-rathana-dhana hēlāja harāinu». Garīgā dzīve ir īstenās mīlestības izkopšana. Ikviens izrunā vārdu «mīlestība». Visur ir redzami tik daudzi plakāti, tik daudz žurnālu — «mīlestība, mīlestība». Taču tur nav mīlestības. Tie ir maldi. Tas viss ir iekāre. Mīlestība uz apreibinošām vielām, mīlestību uz dzimumdzīvi, mīlestība uz… Tā tas ir visur. Ko nozīmē īstena mīlestība?
Vārds «mīlestība» attiecas tikai uz Krišnu, uz Dievu. Tāpēc, ka mēs esam tam radīti. Mīlēt nozīmē mīlēt Krišnu. Tas ir mūsu pienākums. Tā ir garīgā mīlestība. Prēma-rathana. Man bija dota iespēja sasniegt pārpasaulīgo mīlestību, taču es no tās izvairījos. Tāpēc es esmu gājis pretī garīgajai nāvei. Un tas ir noticis manu pagātnes grēku dēļ. Savu agrāko grēku dēļ es esmu saņēmis noteiktu ķermeni. Katrs, kurš ir materiālajā ķermenī, ir saņēmis to par pagātnes grēkiem. Bet dažreiz mēs domājam, ka darbojamies dievbijīgi. Patiesībā, tas, kurš dzīvo materiālajā ķermenī, nekad nedarbojas dievbijīgi. Dievbijīgi darboties nozīmē darboties nemateriālā ķermenī. Tikai tad mēs varēsim teikt, ka darbojamies dievbijīgi. Jāsaprot, ka pat Brahma, augstākā Visuma dzīvā būtne, kura dzīvo ļoti daudzus gadus un ir visvarena, darbojas grēcīgi. Tāpēc, ka viņam ir materiālais ķermenis. Mēs pagrimstam, dzīvi pēc dzīves esot citā ķermenī, kas saņemts par pašu grēkiem. Bhāgavatamā ir teikts, ka ļaudis nezina, ka juteklisko baudu dēļ viņiem būs jāsaņem cits ķermenis. Bet ķermenis sagādā materiālās sāpes. Ķermeņa dēļ man sāp galva un vēders. Es izjūtu daudzas ciešanas. Taču tas, kurš ir atbrīvojies no ķermeņa, vairs necieš materiālajā pasaulē. Viņa dzīve ir prieka pilna. «Brahma-bhūtah prasannātmā.» Vārds «prasannātmā» nozīmē «priecīgs». Tiklīdz cilvēks sāk iet garīgo ceļu. Bet savu pagātnes grēku dēļ es esmu zaudējis šo iespēju. «Apana kara mada sēva…»
Kāpēc? «Sat-sanga čhādi khainu asatjēra vilāsa». Es esmu atteicies no bhaktu sabiedrības un biedrojos ar neliešiem. «Asatjēra.» «Asata» un «sata». Sata ir gars. Un asata ir matērija. Materiālistiska sabiedrība ir saistītās dzīves važas. Mums ir jābiedrojas ar bhaktām. «Satam prasangād mama vīrja-samvido.» Izprast Dievu var tikai bhaktu sabiedrībā. Tāpēc mēs izvēršam Krišnas apziņas kustību jeb biedrību. Jūs varat pārliecināties, ka tas, kurš apmeklē šo biedrību, biedrojas ar bhaktām tikai dažas dienas vai nedēļas, kļūst saprātīgs un viņš nāk lūgt iesvētību, lai varētu pilnveidoties tālāk. Tātad šāda veida sabiedrība ir ļoti svarīga. Bet tiem, kas atver dažādus centrus un tempļus, ir jābūt ļoti atbildīgiem un apzinīgiem. Jo ikviens būs atkarīgs no tā, cik patiesi viņi darbojas un cik tīrs ir viņu raksturs. Ja viņi nebūs patiesi, tad tas nenesīs augļus. Cilvēki nāks pie mums un meklēt sabiedrību, bet, ja mēs nebūsim patiesi, tad tas viņus neizmainīs. Bet ja bhakta ir patiess, tad ikviens, kurš saskarsies ar viņu, tūlīt izmainīsies. Lūk, tāds ir noslēpums.
«Sat-sanga čhādi asatjēra vilāsa.» Tiklīdz mēs aizejam no bhaktu sabiedrības, tā maija tūlīt mūs savažo. Vienā mirklī. Maija ir tepat blakus. Tiklīdz mēs aizejam no bhaktām, atnāk maija un saka: «Nāc pie manis.» Neviens nevar palikt bez sabiedrības, palikt neatkarīgs. Tas nav iespējams. Ikvienam ir jābiedrojas vai nu ar maiju, vai ar Krišnu. Tāpēc mums visiem ir jābūt ļoti nopietniem un jābiedrojas ar bhaktām, ar Krišnu.
Kas ir Krišna? Ar vārdu Krišna mēs domājam Krišnu un Viņa bhaktas. Krišna nekad nav viens. Krišna ir ar Rādhārānī. Rādhārānī ir ar gopī. Un Krišna ir ar ganuzēniem. Mēs neesam impersonālisti. Mēs nekad nevēlamies redzēt Krišnu vienu pašu. Tātad Krišna ir Krišna ar Viņa bhaktām. Un Krišnas apziņa ir biedrošanās ar Krišnas bhaktām. «Višaja višama viša satata khāinu.» Un viņš saka: «Es vienmēr esmu dzēris nāvējošo juteklisko baudu indi.» «Višaja višama viša.» Vārds «višaja» nozīmē «jutekliskās baudas». Ēšana, gulēšana, kopošanās un aizsargāšanās. Šīs četras nodarbības ir višaja. Un vārds «višama» nozīmē «briesmas». Bet «viša» nozīmē «inde». Ja cilvēks, tikai kā dzīvnieks, darbojas šajos četros veidos, tad jāuzskata, ka viņš dzer indi. Tas tā patiešām ir. «Višaja višama viša satata khāinu.» Es zinu, ka tā ir inde, taču es esmu tik apreibis, ka gribu dzert šo indi visu laiku. «Gaura-kīrtana-rasē maghana nā painu.» Un es nevarēju piedalīties Kunga Čaitanjas vadītajā sankīrtanā. Diemžēl, tā tas patiešām ir. Tos, kas ir pārāk pieķērušies materiālistiskai dzīvei, tas ir, vienmēr dzer juteklisko baudu indi, nekad nepiesaista sankīrtana.
Dziesmas beigās Narotamu dāsu Thākuru pārņem nožēla. Viņš pats īstenībā neskumst. Viņš parāda, kādiem jābūt mums. Ja cilvēks izjūt nožēlu, tad tas ir ļoti labi. Viņš tūlīt attīrās. Nožēla ir attīrīšanās. Viņš saka: «kēno vā āčhaja prāna kičhu bali…» Kāpēc es vēl dzīvoju? Es nekad neesmu biedrojies ar bhaktām. Es nepiedalījos sankīrtanā. Es nezinu, kas ir Krišna. Es nespēju izprast Kungu Čaitanju. Tad kāpēc es vēl dzīvoju? To sauc par nožēlu. Kā es varu gūt laimi? Kādai ir jābūt manai laimei? Kāpēc es dzīvoju?» «Narotama dāsa kēna nā gēla.» «Kāpēc es jau sen neesmu nomiris? Man ir jāmirst. Kāda gan jēga manai dzīvei?» Lūk, tā skumst Narotama dāsa Thākurs. Mums visiem ir jādomā tāpat. «Ja mēs nevaram biedroties ar bhaktām, ja mēs nesaprotam, kas ir Krišnas apziņas kustība, ja mēs nenonākam Kunga Čaitanjas un Viņa pavadoņu sabiedrībā, tad labāk mums nomirt. Mums nav citas iespējas. Tāds ir šīs dziesmas tulkojums.