Es un mans
Pēc šī principa dzīvojam mēs visi, un tas ir daudzu mūsu nelaimju un ciešanu cēlonis. Bhagavad-gītā Kungs Krišna saka: „Iekāre, dusmas un alkatība ir trīs vārti, kas ved uz elli.” „Kāpēc kaimiņam ir labāks dzīvoklis vai mašīna, nevis man? Kāpēc kādam maksā lielāku algu, nevis man, kaut strādājam vienādu darbu? Kāpēc kaimiņam ir labāki bērni un sieva, nevis man? Kāpēc šai meitenei ir lielāka piekrišana nekā man? Kāpēc tā valsts ir bagātāka nekā mēs? Ir jāiekārto tā, lai valdītu taisnība.”
Tā reizēm aiz skaudības, iekāres un alkatības notiek noziedzīgi darbi un kari. Nav tālu jāmeklē, katrs to ir redzējis un pieredzējis. Bet kā tikt vaļā no šāda domāšanas veida? Svētos rakstos ir teikts, ka iekāre ir neremdināma, gribas ko iegūt vēl un vēl. Zemnieks kaisa zemē ķīmiskas vielas, lai būtu lielāka raža, līdz ar to vairāk naudas. Pārtikas ražotāji pieliek produktiem konservantus, lai tie ilgāk saglabātos. Nevienam nerūp cilvēku veselība, pieaug slimību skaits, līdz ar to arī ārstam un aptiekāram ir lielāki ienākumi. Tas nekas, ka pieaug mirstības gadījumu skaits, galvenais taču ir nauda. Naudu pielūdz visi materiālisti, viņi nesaprot, ka arī nauda ir Dieva īpašums, un Dievs izlemj, kam ko un cik dot. To apstiprina Šrī Īšopanišada. Ir cilvēki, kuriem nauda un manta nāk it kā pati par sevi, bez īpašas piepūles. Bet vairums cilvēku sitas vai nost, lai nopelnītu vairāk, bet nekas nesanāk. Vai Dievs būtu netaisnīgs? Šrī Īšopanišadas pirmajā mantrā ir teikts, ka ikvienam ir jāpieņem tikai nepieciešamais, kas ir dots kā viņa daļa, un nav jāpieņem tas, kas nav viņa daļa, kas viņam nepienākas. Kāpēc nepienākas? Tāpēc, ka tāda ir viņa karma, viņa darbības augļi no iepriekšējās dzīves.
Tomēr no tā ir arī izeja. Lai ņemtu, vispirms ir jāiemācās dot. Vai materiāli noskaņoti cilvēki grib vai ir gribējuši kaut ko dot Dievam? „Nē, kam tas Viņam ir vajadzīgs? Viņam tāpat ir visa kā papilnam.” Jā, taisnība, Viņa bagātības ir neierobežotas, bet kaut ko Viņš vēlas no mums – mūsu uzmanību un mīlestību, tāpat kā tēvs no bērna negaida dāvanas, bet mīlestību. Tā mēs Viņu varam iepriecināt un tad arī Viņa kalpi – padievi – saules, mēness, ūdens, vēju dievi, debesu valdnieks Indra, zemes dievmāte gādās labāku ražu bez ķīmiskām vielām un dos labākus padomus. Un arī cilvēkam ir jāapjēdz, ka viss ir atkarīgs no Kunga gribas, ka viss notiek pēc Viņa prāta – labais un sliktais, nabadzība un turība. Mēs varam tikai lūgt Viņa palīdzību, godāt un slavēt Viņu, tad arī mūsu dzīve sakārtosies saskaņā ar Viņa žēlastību.
Protams, ir vietas uz zemes, piemēram, Āfrika, kur biznesmeņi nesēj graudus, bet gan citas augu kultūras, kas nes viņiem lielu peļņu, bet iedzīvotāji cieš badu; jo nav labības.
Tas nav Dieva prāts, tā ir cilvēku radītā ļaunprātība. Pasaulslavenais garīgais skolotājs A.Č. Bhaktivēdānta Svāmī Prabhupāda teica, ka Dievs ir radījis visas būtnes un arī iespējas, lai tās varētu dzīvot – augiem, putniem, dzīvniekiem, cilvēkiem, lai viņiem būtu ko ēst. Tikai alkatīgais cilvēks grib sagrābt vairāk sev, atņemot to citiem. Tā ir dēmoniska domāšana, un par to viņi arī saņems sodu. Kamēr cilvēki domās tikai par sevi, tikmēr miera pasaulē nebūs. Ja visa civilizācija ir viena kopīga Dieva saime, tad nevar dzīvot uz citu rēķina. Patiesībā mums nekas nepieder, un, ja darām pretējo, tad rodas haoss. Tāpēc jāmācās kalpot Dievam un visam dzīvajam.
Lakšmīprija dēvī dāsī