Dzīves galamērķis
Vai tiešām jāmirst un jāpazūd kā mākonim debesīs? Neticīgie ļaudis uzskata, ka līdz ar nāvi visam ir gals. Ticīgie apgalvo, ka pastāv nemirstīgā dvēsele, ka nāve vēl nav gals. Bet kur tā paliek, ja ķermenis tiek guldīts zemē vai sadedzināts? Dvēseles nemirstību uzskatāmi parādīja Jēzus Kristus. Viņš arī mācīja par Dieva valstību, kas ir mūžīga un arī mums mirstīgajiem tur būs vieta. Arī vēdās par to tiek vēstīts daudzās vietās, īpaši Bhagavad-gītā, Šrīmad-Bhāgavatā, Upanišadās un citur. Piemēram, Bhagavad-gītā Kungs Krišna saka: “Kas dzimis, tas noteikti mirs. Kas miris, tas piedzims atkal” (2.27.). Neziņā esošā cilvēka dvēsele var klejot pa kapiem pie sava kapa, jo domā, ka mirusī miesa vēl joprojām ir tās īpašums. Tas skan traģiski. Tā meklē kontaktu ar saviem dzīvajiem radiniekiem, bet tie viņu neredz un nedzird. Tomēr mēs, ja mums ir izpratne par to, varam tai ļoti palīdzēt virzīties tālāk. Tā kā dvēsele saglabā savu smalko ķermeni – prātu, saprātu, dzīvības enerģiju – prānu, tā var uztvert mūsu domas. Mūsu uzdevums tai sūtīt mīlestību un iedvesmot, ka tā nav miris ķermenis, ka tai jāatgriežas pie Dieva. Tad tā sajutīs spēku virzīties tālāk. Tagad ir ļoti daudz priekšlaicīgi mirušo cilvēku dvēseles, kas ir pilnīgā neziņā, kas ar viņām ir noticis. Ja viņām neviens nepalīdz, tās klīst kā gari apkārt un pat baida cilvēkus. Bhagavad-gītā Kungs Krišna saka: “Visas planētas ir ciešanu un atkārtotas piedzimšanas vietas. Kas sasniedz Manu mājvietu, nekad vairs nepiedzimst”. Mirst pat augstākās būtnes – padievi, pat kungs Brahma, kaut viņi dzīvo tūkstošiem gadu.
ā-brahma-bhuvanāl lokāh punar āvartino ‘rdžuna
mām upētja tu kauntēja punar džanma na vidjatē (Bhagavad-gīta 8.16.)
Bhagavad-gītā atkarībā no cilvēka apziņas līmeņa minēts, ka iespēja piedzimt atkal, var būt dažāda. Skaidrībā esošās dvēseles piedzims uz augstākām planētam, piemēram, uz Mēness un tur dzīvo ilgi un laimīgi. Kristīgie ļaudis to sauc par paradīzi. Kaislībās esošie piedzimst par cilvēkiem atkal uz Zemes un turpina to pašu, ko jau darījuši – strādājuši, baudījuši Zemes priekus un ciešanas, līdz atkal nomirst. Ļoti grēcīgie, pār kuriem valda tumsa, bezdievīgie var piedzimt pat par dzīvniekiem. To visu vēstī “Bhagavad-gīta”(14.14.-15.). Nepiedzimst vienīgi tie, kuriem jau tiek dots garīgais ķermenis – sidha-dēha, ar kuru tiem atļauts ienākt Dieva valstībā. Tur dzīvo mūžīgi un svētlaimīgi Dieva sabiedrībā. Tā Kungs ir vēlējies, lai mēs pie Viņa atgriežamies. Tomēr mums tas ir jāvēlas un jāsaprot. Tāpēc ir jāstudē svētie raksti un jāsatiekas ar vaišnavu tradīcijas garīgajiem skolotājiem vai bhaktām, kuriem ir īstenas zināšanas un kuri spēj palīdzēt mums atbrīvoties no aklas pieķeršanās zemes dzīvei – sabiedrībai, draugiem, ģimenei, nācijai. Zemes dzīve nav cilvēku dzīves galamērķis, bet gan iespēja sagatavoties labākai dzīvei uz augstāka garīgā līmeņa. Mums jāsaprot, kas ir Dievs, kādas ir Viņa īpašības, vai Viņš ir redzams vai neredzams, kāds ir Viņa izskats. Par to vēstī Vēdas, kuras mums ir stāstījis Pats Kungs “Es esmu ikvienā sirdī un dodu atmiņu, zināšanas un aizmiršanu. Es esmu tas, kas jāzina no visām Vēdām. Es esmu Vēdāntas sastādītājs un Vēdu zinātājs.”
vēdaiš ča sarvair aham ēva vēdjo
vēdānta-krid vēda-vid ēva čāham (Bhagavad-gīta 15.15.).
Vēl Kungs Krišna Bhagavad-gītā saka: „Ardžuna! Kas zina Manas atnākšanas un darbības pārpasaulīgumu, tas, atstājis ķermeni, vairs nepiedzimst šai materiālajā pasaulē, bet sasniedz Manu mūžīgo mājvietu.”
džanma karma ča mē divjam ēvam jo vētti tattvatah
tjaktvā dēham punar džanma naiti mām ēti so ‘rdžuna (Bhagavad-gīta 4.9.).
Tāds ir mūsu īstenais galamērķis, nevis laicīgā dzīve uz zemes.
Lakšmīprija dēvī dāsī