Dievības, ikonas un citas svarīgas lietas
Daudzi cilvēki uzskata, ka tas viss ir lieks, jo, lūk, Dievs ir jāpielūdz tieši, bez starpniekiem. Tomēr tie ir maldi, kas balstīti uz savu augsto pašapziņu. Īsteni garīgā ceļa gājēji spēj saskatīt Dieva klātbūtni visur, arī viscaur materiālajā pasaulē un cilvēka sirdī. Kādēļ ir vajadzīgas Dievības jeb mūrti – Dieva veidols cilvēkam redzamā izskatā. Dievmātes ikona vai Kunga Jēzus Kristus, vai Rādhā-Krišnas mūrti ir starpnieki starp Dievu un cilvēkiem. Tie nav elki, kā to apgalvo daži dievticīgi ļaudis. Elks ir tas, ko pielūdz, bet kurā nav Dieva klātbūtnes. Piemēram, džungļu iemītnieki pielūdz kokus, kuros var iemājot gari, vai kādas citas materiālas lietas. Taču godinot dievības vai ikonas, cilvēks pieaicina Dievu un tādējādi saskaras ar Dieva klātbūtni. Galu galā svarīgs ir rezultāts. Ja cilvēks saņem svētību caur Dievību vai ikonu, tad tas nozīmē, ka tās nav elki. Daudzi, ļoti daudzi cilvēki ir piedzīvojuši Dievību doto svētību, un to apliecina arī praktiskā dzīve. Piemēram, baznīcās un tempļos Dieva klātbūtne ir patiesi sajūtama. To veicina arī garīgā dziedāšana, ērģeļu un zvanu skaņas, īpašu bungu (mridangu) skaņas, sveču vai smaržkociņu aromāts, svētītā ēdiena un svētītā ūdens baudīšana. Vēdu filozofija, ko mums mācīja pasaulslavenais garīgais skolotājs A.Č. Bhaktivēdānta Svāmī Šrīla Prabhupāda, vēsta, ka ar šiem starpniekiem tiek piesaistīti mūsu pieci jutekļi, un tur, kur ir jutekļi, tur tūlīt piesaistās arī prāts. Acis skatās uz skaisti veidoto Dievību vai gleznu; ausis dzird garīgo mūziku; ar mēli cilvēks izdzied vai izsaka lūgšanas, vai bauda svētīto ēdienu un ūdeni; ar galvu noliecas Dieva priekšā; ar kājām iet uz Dievnamu; ar rokām kaut ko ziedo templim vai kalpo tur, u.t.t. Tas ir aprakstīts „Šrīmad Bhāgavatā” par valdnieku – Mahārādžu Ambarīšu. Tāpēc šie starpnieki -dievības un ikonas mums ir ļoti vajadzīgi, lai izjustu Dieva klātbūtni un saņemtu arī kādu svētību. Piemēram, pareizticīgo ikona – Vladimiras Dievmāte izglāba no nāves daudzus karavīrus Otrajā pasaules karā, kritiskā situācijā viņa atbrīvoja Pēterburgu un Maskavu pēc tam, kad šo ikonu nesa apkārt abām šīm pilsētām. Tie ir fakti, nevis iedomas. Indijas Rādhā-Krišna vai Gaura-Nitai dievības palīdz cilvēkiem arī praktiskā dzīvē – dāvā veselību, līdzekļus, dod padomu, kā izdzīvot, u.t.t. Indijā pielūdz arī Dieva kalpus – padievus, kā Laimes Dievieti Lakšmī, Kungu Šivu, Saules Dievu, materiālās dabas valdnieci Durgu u.c. Tomēr indieši labi zina, kas ir Visaugstais Kungs Krišna vai Višnu, vai Nārājana, un arī, kas ir Viņa kalpi. Padievi kalpo arī mums: Saules Dievs silda, dod gaismu; lietu gādā Debesu valdnieks Indra; vēju- Vēju Dievs Vāju; uguni- Uguns Dievs Agni; Zemes Dieviete Bhūmi dod auglību; Ūdens Dievs Varuna valda pār ūdeņiem; Mēness Dievs Čandra dod sulu augiem. Tomēr Visaugstais Kungs vēlas, lai mēs kalpotu tieši Viņam, jo tad mums vairs nav jāpiedzimst šajā ciešanu pilnajā materiālajā pasaulē, bet varam nokļūt Dieva valstībā, kur viss ir mūžīgs, un kur varam nonākt tiešā saskarē ar Visaugsto Kungu.
džanma karma ča mē divjam
ēvam jo vētti tattvatah
tjaktvā dēham punar džanma
naiti mām ēti so ‘rdžuna
„Kas zina Manas atnākšanas un darbības pārpasaulīgo dabu, tas, atstājis ķermeni, vairs nepiedzimst šajā materiālajā pasaulē, bet sasniedz Manu mūžīgo mājvietu.“ (Bhagavad-gīta 4.9.)
Lakšmīprija dēvī dāsī