Šrīmad Bhāgavatama 10.14.8.
tat te ’nukampäà su-samékñamäëo
bhuïjäna evätma-kåtaà vipäkam
håd-väg-vapurbhir vidadhan namas te
jéveta yo mukti-pade sa däya-bhäk
tat—tāpēc; te—Tavu; anukampäm—žēlastību; su-samékñamäëaù—dedzīgi gaidot; bhuïjänaù—paciešot; eva—noteikti; ätma-kåtam—paša izdarīto; vipäkam—auglīgo darbu sekas; håt—ar sirdi; väk—vārdiem; vapurbhiù—un ķermeni; vidadhan—piedāvājot; namaù—godinot; te—Tev; jéveta—dzīvo; yaù—kas; mukti-pade—atbrīvi; saù—viņš; däya-bhäk—likumīgais mantinieks.
Mīļais Kungs! Tas, kurš savas sirds dziļumos vienmēr gaida, kad Tu apveltīsi viņu ar bezcēloņu žēlastību, bez ierunām pieņemot savu agrāko grēku radītās ciešanas, un vienlaicīgi godinot Tevi ar sirdi, vārdiem un ķermeni, noteikti ir cienīgs saņemt atbrīvi, jo tā viņam pienākas kā tēva likumīgajam mantiniekam.
Šrīla Šrīdhara Svāmī Bhāgavatamas skaidrojumā piemin, ka bhaktam, kurš seko bhakti-jogas vadošajiem principiem, ir tikai visu laiku jāpaliek Krišnas apziņā, lai saņemtu Dieva Augstākās Personības žēlastību. Viņš noteikti saņems šo žēlastību un nonāks Dieva valstībā, tāpat kā dēls saņems tēva mantojumu, ja vien paliks dzīvs.
Vārdi «su-samīkšamāna» norāda, ka bhakta dedzīgi gaida Visaugstā Kunga žēlastību, lai gan tajā pat laikā izjūt ciešanas, kuras sagādā pagātnes grēki. Kungs Krišna izskaidro Bhagavad-gītā, ka bhakta, kas pilnībā uzticējis sevi Kungam, vairs nav pakļauts agrākās karmas sekām. Tomēr šāda bhaktas prātā reizēm atgriežas agrāko grēcīgo vēlmju sārņi, tāpēc Kungs attīra bhaktu no pēdējiem baudītāja noskaņas netīrumiem, dodot pamācības, kas reizēm atgādina grēku sekas. Visaugstais Kungs radīja pasauli, lai attīrītu dzīvās būtnes no vēlmes baudīt neatkarīgi no Kunga, tāpēc dzīvā būtne saņem sodu par izdarītajiem grēkiem tikai tāpēc, lai atbrīvotos no grēcīgās vēlmes. Bhakta, kas ir uzticējis sevi Kungam un garīgi kalpo, bet vēl nav sasniedzis augstāko pilnību, var saglabāt tieksmi baudīt laicīgās pasaules viltus baudas. Tāpēc Kungs ieliek bhaktu apstākļos, kur tā var pilnībā attīrīties no vēlmes baudīt. Ciešanas, ko izjūt centīgs un patiess bhakta, nav karmas sekas. Tās aiz īpašas žēlastības uzsūta Visaugstais Kunga, lai piespiestu bhaktu pilnībā atteikties no laicīgās pasaules un atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva.
Patiess bhakta vienmēr dedzīgi vēlas atgriezties atpakaļ Kunga mājvietā. Tāpēc viņš ar prieku pieņem Kunga žēlsirdību, kas izpaužas kā sods, un turpina godināt Kungu savā sirdī, ar vārdiem un ķermeni. Šāds īstens Visaugstā Kunga kalps, kurš uzskata, ka viņam uzsūtītās grūtības ir tikai nenozīmīga samaksa par iespēju nokļūt Kunga sabiedrībā, noteikti ir kļuvis par Dieva Personības dēlu, uz ko norāda vārdi «dāja-bhāk». Saulei nevar tuvoties tas, kurš pats nav kļuvis par uguni, tāpat arī neviens nevar nonākt pie augstākās tīrākās personības Kunga Krišnas, ja nav pilnībā attīrījies no visiem sārņiem. Attīrīšanās reizēm var līdzināties ciešanām, taču patiesībā tā ir ārstēšanās procedūra, ko īpaši katrā gadījumā personīgi paraksta Visaugstais Kungs.