Autoritāšu slimība
Tā ir izplatīta lieta, jo ikviens grib būt autoritāte vai nu ģimenē, vai sabiedrībā, mākslā, zinātnē vai politikā. Ja jūs kādam ko jautāsiet, viņš teiks: es uzskatu, ka tas ir tā un tā, pēc manām domām, tas ir tā. Bet kas tad ir augstākā autoritāte?
Ir sarakstīts daudz grāmatu filozofijā, zinātnē un citur, un visur teikts, ka tas, ko autori saka, ir augstākā patiesība. Pat reliģiozi cilvēki apgalvo, ka Dievs ir tikai viņu pusē. Uzklausīsim Vēdisko zinātni, kurā teikts, ka augstākā autoritāte ir Dievs. Un arī citos svētajos rakstos ir minēts, ka Dievs ir augstākā autoritāte, Absolūtā Patiesība. Un arī Pats Dievs Krišna Bhagavad-gītā apgalvo, ka Viņš viens pats ir augstākā autoritāte. Tomēr mūs tas mulsina, jo paļaujamies uz sevi. Tas ir neziņas iemesls, Dieva neizpratnes cēlonis. Vieglāk ir Dievu noliegt, nekā Viņam kalpot, jo tad jāatsakās no savas maldīgās pārliecības. Jēdziens kalps nozīmē atzīt augstāko autoritāti un pakļauties tai. Tāpēc Vēdu rakstos ir teikts, ja cilvēks grib garīgi pilnveidoties, viņam jāsameklē garīgais skolotājs, pie kura jāpienāk ar pazemību un jājautā par Augstāko Patiesību. Ja mēs atzīsim viņu, tad mūsu lepnība, ka esam autoritāte, tūlīt saplaks. Tas ir ļoti svarīgi. Lepni, pašapzinīgi cilvēki Dievam nav tīkami.
Patiesi reliģiozi cilvēki, ieejot dievnamā, pazemīgi noliecas Dieva priekšā, atzīstot Viņu par Visaugstāko. Paklanīšanās ir pazemības pazīme, sevis kā Dieva kalpa atzīšana.
Tomēr mūsu sabiedrībā netiek mācīta apziņa, ka esam mūžīgi Dieva kalpi, dzīvi pēc dzīves. Skolās bērniem netiek dotas nekādas zināšanas par augstāko autoritāti, tāpēc viņi izaug pašapzinīgi, nezinoši, agresīvi un lepni.
Krišnas apziņas biedrības dibinātājs Šrīla Prabhupāda nodibināja bērnu garīgās skolas – guru-kulas, kurās bērniem no mazotnes mācam kas ir augstākā autoritāte un kā viņam jākalpo. Šādi audzināti bērni būs labākie ļaudis sabiedrībā, viņi centīsies visiem kalpot, darīt labus darbus un līdz ar to iepriecināt visus.
Mūsu izglītības darbiniekiem tas būtu jāsaprot, bet viņi grib būt autoritātes un baidās zaudēt savu prestižu.
Tas pats attiecas uz medicīnas darbiniekiem, politiķiem, zinātniekiem, jo viņi grib saglabāt savu prestižu.
Tāpēc notiek strīdi, domstarpības, pat kari. Tas viss ir bezdievības sekas. Un kaut arī cienījamie mācītāji gadiem sludina pazemību. Tomēr pazemīgi kļūst, kad ir ļoti slimi, veci vai nabadzīgi cilvēki, kad viņiem bez Dievapziņas nav kur patverties. Un tādiem Dievs atklāj sevi, sniedz palīdzību. Par to ir teikts arī Bībelē.
Visi svētie, viedie un gudrie ir bijuši ļoti pazemīgi, un mums būtu no viņiem jāmācās. Tāds bija Šrīla Prabhupāda, kaut viņam pienākas visa slava un gods par visām viņa grāmatām, par Augstākās Patiesības sludināšanu. Ja attīstām sevi par Dieva kalpu, tad ir viegli tuvoties Dievam, baudīt Viņa augstāko vadību un būt laimīgam.
Lakšmīprija dēvī dāsī