Svētvietas
Tās ir tādas tāpēc, ka tajās kādreiz darbojās avatāri – Dieva iemiesojumi uz zemes. Tādu daudz ir Indijā, tādās vietās kā Džaganātha-puri, Vrindāvana, Navadvīpa, Mājāpura, Bhadarīkāšrams, Udupī un daudz kur citur. Tajās ir saglabājušās zīmes, kas par to liecina. Svētas ir upes kā Ganga, Jamuna, jo tajās peldējās Kungs Krišna un Kungs Čaitanja un vēlāk arī citi. Pie Gangas nonāk ļoti daudz svētceļnieku, lai atbrīvotos no slimībām un grēkiem, viņi peldas tajā un patiesi atveseļojas.
Eiropā šādu vietu ir maz – Jeruzaleme un Nazerete, bet tās jau ir okupējuši tirgoņi un materiālisti. Latvijā tāda ir Aglonas baznīca.
Patiesībā jebkura baznīca vai dievnams, kur pastāvīgi notiek dievkalpojumi, ir svēta vieta. Ja tajā kāds atnāk, viņš tūliņ izjūt prieku, problēmas attālinās, slimības vājinās. Tur ir pozitīvas enerģijas, kas uzlādē pozitīvi arī cilvēkus. Bet grēcinieki tur nenonāk, jo pār viņiem valda maldu enerģija – Maija dēvī, kas notur viņus grēku vietās, kā arī radinieki – materiālisti.
Tagad svētvietas apmeklē arī sādhu – svēti cilvēki un saskare ar viņiem attīra cilvēku no tieksmes baudīt materiālos priekus. Tā kā cilvēki tagad visvairāk cieš savas sliktās karmas dēļ – krīze, slimības, dabas pārvērtības kā plūdi, viesuļvētras un citas, tāpēc viņiem ļoti vajadzīga garīgā palīdzība, kuru var sniegt ikviens bhakta, gan lasot Šrīlas Prabhupādas grāmatas, kas ir svētas, gan apmeklējot svētvietas. Bet arī svētvietas var piesārņot, ja ierodas daudz netīru cilvēku un sādhu tās nespēj ātri attīrīt. Svētvietas ir ļoti svarīgi ne tikai apmeklēt, bet arī satikt garīgus cilvēkus – bhaktas, guru, sanjāsī. Tad šādai vizītei būs pozitīvs rezultāts. Tur ir ļoti daudz tempļu, pie kuriem vienmēr ir kāds brāhmans.
Lakšmīprija dēvī dāsī