Mūžīgais laiks (kāla)
Laiks ir visuvarens, neapturams un nenovēršams. Tautā to vēl sauc par likteni. Laika zobs sagrauj visu, viss nodilst, sabojājas; dzīvās būtnes – cilvēki, dzīvnieki, koki, augi, tehnika – viss ir pakļauts laika ietekmei.
Tas sadala materiālos notikumus ciklos – ziema, vasara, dzimšana, novecošana, nāve, pārdzimšana.
Visaugstais kungs Krišna par sevi saka: ”Es esmu laiks, lielais pasauļu sagrāvējs, es esmu atnācis nogalināt visus cilvēkus” ( Bhagavad-gīta 11.32.).
šrī bhagavān uvāča kālo ‘smi loka-kšaja-krit pravriddho lokān samāhartum iha pravrittah ritē ‘pi tvām na bhavišjanti sarvē jē ‘vasthitāh pratjanīkēšu jodhāh
Kad pirms kaujas Ardžuna redz laiku kā milzīgu kosmisko veidolu ar tūkstoš mutēm, kuras aprij daudzus cilvēkus, tad nobīstas gan viņš, gan padievi uz citām planētām.
Laiks ir iznīcība, nāve, tas sagrauj arī planētas un visumus. Planētas sadeg, kļūst par komētām, visuma iedzīvotāji bez izņēmuma tiek nonāvēti, tomēr viņu dvēseles, kas nav materiālas, paliek nemirstīgas un nākotnē saņem jaunu ķermeni. Tāpēc Bhagavad-gītā 2. nodaļā (2.27.) teikts: “Kas dzimis, tas noteikti mirs, kas mirs, tas noteikti piedzims atkal.”
džātasja hi dhruvo mritjur dhruvam džanma mritasja ča tasmād aparihārjē ‘rthē na tvam šočitum arhasi
Bet bez materiālās pasaules pastāv arī garīgā pasaule – Dieva valstība, un tur nav nekādu pārmaiņu, laiks tur ir mūžīgs, nemainīgs. Dievs Kungs un viņa kalpi tur dzīvo mūžīgi, vienmēr jauni, priecīgi, tur nav ne nāves, ne ciešanu.
Tāpēc mums būtu jācenšas turp nonākt, ar sirdi un dvēseli kalpojot Dievam. Kalpot var visādi, arī strādājot, bet vienmēr paturot prātā Kungu. To visužēlīgais Dievs mums ir apsolījis, viņš mūžīgi un pacietīgi mūs gaida pie sevis. Un tās materiālajā dzīvē esošās ciešanas ir Dieva plāns, lai mēs netīkotu piedzimt materiālajā pasaulē, bet meklētu izeju.
Lakšmīprija dēvī dāsī