Karma
Daudziem šis jēdziens ir neskaidrs: vai tas ir liktenis, vai kas cits. Patiesība šim vārdam ir vairākas nozīmes, kas minētas svētajos rakstos, piemēram, „Bhagavad-gītā”. Vārds karma vispirms apzīmē: darbs, darbība. Kā zināms, cilvēki dara gan labus, gan sliktus darbus ar attiecīgām labām vai sliktām sekām. Labi darbi – godīgums, nesavtība, labvēlīga attieksme pret visiem, līdzjūtība, atsaucība nes arī labus darba augļus, un tas nozīmē iespēju pēc tam baudīt labklājību, materiālo nodrošinātību, labu ģimeni un daudz ko citu. Tā tiek dēvēta par labu karmu. Slikti darbi ir tieši kaut kas pretējs, un to sekas ir dažādas ciešanas – gan fiziskas, kas saistītas ar ķermeņa slimībām, gan psiholoģiskās – depresiju, neapmierinātību ar dzīvi u.t.t. Arī dabas stihijas ir negatīvās karmas sekas. Kungs Krišna Bhagavad-gītā 3.9. saka: „Darbs jāveic kā ziedojums Višnu, citādi tas piesien materiālajai pasaulei. Pildot noliktos pienākumus Viņam par prieku, tu vienmēr būsi brīvs no važām.” Bhagavad-gītā 9.27.-28. Kungs saka: „Lai ko tu arī darītu, lai ko tu arī ēstu, lai ko tu arī piedāvātu vai atdotu, lai kādas arī askēzes tu veiktu – visu dari kā ziedojumu Man. Tā tu kļūsi brīvs no darbības važām un labvēlīgajām un nelabvēlīgajām sekām. Atsakoties un vēršot prātu uz Mani, tu atbrīvosies un sasniegsi Mani.”
Ja sava darba augļus veltījam Dievam, tad mēs neuzkrājam darba sekas, kas ir par cēloni atkārtotai piedzimšanai uz zemes, kas, savukārt, nozīmē atkārtotas ciešanas. Vai mēs to gribam? Nē. Ko nozīme veltīt savu darbu Dievam – pildīt savus pienākumus un vienmēr atcerēties Kungu. Tā ir akarmiska darbība jeb darbība bez jebkādam sekām, kas tuvina mūs Dievam, un pēc nāves mēs šeit vairs nepiedzimstam, bet varam nonākt Dieva valstība. Tāds ir Dieva plāns – atgriezt mūs atpakaļ pie Sevis. Indijā brāhmani veic īpašus ziedošanas rituālus – jagjas, lai pēc nāves paceltos uz paradīzes planētam, kur dzīvo tūkstošiem gadu un bauda debesu priekus. Tomēr tās ir materiālas planētas, nevis Dieva valstība. Tas nozīme atkārtotu piedzimšanu šeit un atkārtotas ciešanas. Bhagavad-gītā Kungs neiesaka iet šādu ceļu, jo galu galā viss sākas no gala – piedzimt, augt, radīt pēcnācējus, novecot, slimot un nomirt. Un vēl papildus ciešanas saskaņā ar mūsu likteni jeb karmu. Tas nav tā vērts, jo daudz vieglāka ir dievbijīga darbošanās, vienmēr paturot prātā Dievu un veltot viņam to, kas mums ir.
Lai prātā vienmēr atcerētos Kungu, visvieglāk ir atkārtot Viņa svētos vārdus: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/ Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Šo mantru Kungs Čaitanja īpaši ieteicis šim pagrimušo ļaužu laikmetam, jo uz neko citu šie ļautiņi nav spējīgi. Ļoti patīkami ir arī dziedāt. Tas ir ļoti svarīgi. Ja šo mantru atkārto nāves brīdī, tad cilvēks sasniedz atbrīvi no dzimšanas un nāves.
Lakšmīprija dēvī dāsī