Kalpi un Kungi
Mēs esam visi kalpi, tikai to negribam atzīt, mēs gribam būt kungi. Gribot vai negribot, mēs kalpojam valstij, nācijai, sabiedrībai, priekšniekiem darbā, saviem radiem, ģimenes locekļiem un pat savam sunim.
Suns ir kalpošanas paraugs, no viņa var mācīties uzticību un nesavtīgu kalpošanu. Bet kur tad ir kungi? Pat tie, kas uzdod suni par kungiem, patiesībā kalpo saviem jutekļiem. Prāts kļūst par juteklisko vēlmju kalpu. „Es gribu, tātad man vajag.” Prāts piekrīt jutekliskām vēlmēm un maldinātājas enerģijas ietekmē alkst pēc to piepildījuma. Jājautā, vai tas ir slikti? Jā, slikti, jo materiālie jutekļi gūst varu pār prātu. Un ja jutekliskie prieki norisinās uz zema attīstības līmeņa, piemēram, alkohola lietošana, narkotikas, smēķēšana, izlaidīga seksuālā dzīve, tad to sauc par grēku.
Kungs Čaitanja ir teicis: „īšvara parama krišna, āra saba bhritja” – „Visaugstais Kungs ir Krišna, pārējie ir Viņa kalpi.”
Arī svētie raksti kā Brahma-Samhita, Bhagavad-gīta, Šrīmad-Bhāgavata, Upanišādas un daudzi citi to apstiprina. Kalpošana Dievam, kas ir visu pasauļu Kungs, ir mūžīga, pilna zināšanu un svētlaimes, bet kalpošana tā saucamajiem pasaules kungiem, ir laicīga, nenes priekus, bet drīzāk ciešanas. Materiālā pasaule ir tā iekārtota, ka mēs nevaram eksistēt, ja nekam nekalpojam. Tikai to ir grūti atzīt. Kāpēc Visaugstais Kungs tā ir iekārtojis? Tāpēc, lai mēs saprastu, kam ir jākalpo un šeit dzīvošana ir nedroša, nenes svētību, bet gan rada vilšanos.
Arī padievi, svētie, viedie un garīga ceļa gājēji cenšas no sirds kalpot Kungam. Un Kungs viņus atalgo tā, ka viņi ir laimīgi, apmierināti ar to, ko Dievs dod, un spēj iepriecināt citus.
Ja mēs no sirds kalpojam Dievam Kungam, tad mēs varam nonākt Dieva valstībā, ja vien to gribam un noteikti pildām Viņa likumus kā nevardarbību, līdzjūtību, pacietību, palīdzību citiem, svēto rakstu studēšanu, askēzi, svētvietu apceļošanu, Dieva godināšanu un slavēšanu ar lūgšanām, garīgo dziesmu dziedāšanu (kīrtanu). Ja satiekam īstenu garīgo skolotāju vai tīru bhaktu, tad viņi mūs apgaismo, un mūsu maldi, ka esam šīs pasaules kungi, izklīst. Protams, šis ceļš nav tik viegls, tomēr patīkams un patiesi iepriecina. Tad mēs neesam savu jutekļu kalpi, bet gan kungi pār tiem, jo prāts tos savalda. No matērijas ietekmes atbrīvotais prāts kļūst par mūsu draugu un palīdz atbrīvot saistīto dvēseli no maldiem, ka esam materiālais ķermenis. Ja paliekam šo maldu, jeb maijas varā, tad uzsākam mūžseno dzimšanas un nāves ciklu, kura laikā dzīvi pēc dzīves mēs dzimstam un mirstam. Bet tā, kā patiesībā nāves nemaz nav, ir tikai ķermeņu maiņa, tad mūsu eksistēšana šai pasaulē ir vienmēr pilna ar ciešanām. Jutekliskie prieki vienmēr ir īslaicīgi, un, ja prāts tiem kalpo, tad tas ir mūsu ienaidnieks. Tā Krišna saka Bhagavad-gītā. Viņš arī uzsver, ka dusmas, iekāre un alkatība ir ceļš uz elli. Jo materiālā iekāre nekad nerimst, kamēr mēs dzīvojam, līdz ar to pat visi atrodamies savu jutekļu varā.
Vēl viens liels šķērslis ceļā pie Dieva ir lepnība, un ar to slimo pat varenie padievi, nerunājot nemaz par mums. Ja tāda ir, ceļš uz Dieva valstību ir slēgts. Kungs gaida no mums mīlestības pilnu kalpošanu, bet lepnība tam ir pretstats.
Lakšmīprija dēvī dāsī