Dvēseļu kāvēji
Tie esam mēs visi – savas dvēseles kāvēji. Un mūsu palīgi ir ļoti vareni, gandrīz neuzvarami. Uzskaitīsim tos, lai tie mums būtu redzami. Mūsu laikmeta galvenie kāvēji ir televizors, internets, azartspēles, alkohols, narkotikas, sekss ar tā novirzēm, un citi. Daudz kāvēju. Un mēs nepretojamies, bet gan ar prieku ļaujamies tiem. Bet dvēseļu glābējs ir varenāks par šiem slepkavām, tas ir neuzvarams. Tomēr mēs no Viņa baidāmies, vairāmies; ceram, ka paši tiksim galā. Nekā! Netiksim, pašu spēki ir par vājiem; vajadzīgi palīgi. Bet tie taču ir dievbijīgie, kurus nereti uzskata par fanātiķiem, it kā garā slimajiem, ar tiem mums nav pa ceļam. Tomēr Dievs dod tiem iespēju iepazīt sevi, paver ceļu garīgai augsmei. Taču materiālisti ir cieti kā akmens, viņi labāk ies bojā nekā paļausies uz glābēju. Un tā arī notiek – kari, nelaimes, katastrofas, slimības, depresija utt. Bēdīgs fakts ir tas, ka arī daudzi bērni, mūsu nākamā paaudze, iet jau pa iemīto taku. Senajās Vēdās ir teikts, ka vecāki ir atbildīgi par bērnu garīgo audzināšanu. Ja viņi to nedara, tad tā ir vardarbība pret nākamo paaudzi, kura plūks šos materiālās dzīves augļus. Vai mēs to gribam? It kā nē, bet bērni taču cietīs un nezinās, par ko cieš. Tā mēs nepalīdzam bērniem un sev kļūt par savu dvēseļu glābējiem. Šrīla Prabhupāda teica, ka tie, kas neuzsāk garīgo dzīvi, ir pašnāvnieki, brīvprātīgi, priecīgi pašnāvnieki.
Ko darīt? Vajag meklēt patvērumu pie tiem, kas var palīdzēt. Visos dievnamos klauvē pie mūsu sirds, bet panākumu nav pārāk daudz. Un, kamēr cilvēks nedabū kārtīgu mācību caur ciešanām, tikmēr viņš ir akls un kurls.
Dievs palīdz visiem. Viņš sūta garīgos skolotājus, garīgo literatūru, iespēju kontaktēt ar tiem, kas jau ir nokāvuši savus kāvējus. Neuzveicams ierocis pret maldiem un neziņu ir Harē Krišna mantra, ko Dievs ir devis mūsu laikmetam, lai mēs nenokautu sevi. Tā noņem no mūsu acīm tumsas (neziņas) plīvuru, un mēs sākam skaidri redzēt, kas ir kas. To ir viegli izdarīt, nekas īpaši nav jāmaina savā dzīvē. Tā pasargā mūs no daudzām ciešanām.
No vēstures mēs zinām, ka daudzas civilizācijas ir gājušas bojā tieši tāpēc, ka alkušas pēc bagātības un varas, ignorējot savas dvēseļu vajadzības. Un tā tas turpinās arī šodien.
Kāds var man iebilst: “Jūs, kundze, pārspīlējat. Dzīvē ir daudz jauku un laimīgu brīžu, jāmāk tikai tos atrast.” Jā, jā, taisnība, tikai labākajā gadījumā atkal ir jādzimst un jāmirst, jāslimo, jānoveco utt., sliktākajā gadījumā jānonāk tur, kur ir tikai labošanas darbi – uz zemākajām planētām.
Tāpēc var teikt, ka mēs esam pašnāvnieki, savu dvēseļu ignorētāji.
Ļoti svarīgi ir saprast, kas jādara, lai tā nebūtu. Vēlu sekmes.
Lakšmīprija dēvī dāsī