Dvēsele
Maz ir to, kas saprot, kas patiesībā ir dvēsele. Reliģiozi ļaudis dievnamos piemin dvēseli; arī tāpat daudzi runā par sevi kā par dvēseli. Daudzos svētos rakstos par dvēseli kā nemirstīgu cilvēka esamību. Bhagavad-gītā (2.20.) Visaugstais Kungs dod izsmeļošu skaidrību par dvēseles nemirstību. Tur teikts: “Dvēsele nekad nedzimst un nemirst. Tā nav radusies, nerodas un neradīsies. Tā ir nedzimusi, mūžīga, vienmēr pastāvoša un sākotnēja. Tā netiek nogalināta, kad tiek nogalināts ķermenis.”
na džājatē mrijatē vā kadāčin nājam bhūtvā bhavitā vā na bhūjah adžo nitjah šāšvato ‘jam purāno na hanjatē hanjamānē šarīrē
Kā tas ir iespējams? Tāpēc, ka tā ir no Dieva neatdalāma daļiņa, kā dzirksts no uguns. Tai piemīt Dieva īpašības, tikai izteiktas mazākā mērā. Dvēsele nekad nenoveco. Kad nāves stundā dvēsele pamet veco ķermeni, lai ienāktu nākošajā, cilvēks mirst. Bet cilvēki, kas pielīdzina sevi materiālajam ķermenim, domā, ka ar nāvi viss ir beidzies.
Dvēsele ir mūsu īstais “es”, mūsu apziņa. Materiālajā pasaulē to bieži pārklāj maijas maldi un tāpēc tā pielīdzina sevi fiziskajam ķermenim. Es esmu amerikānis, krievs vai kāds cits, taču tas ir tikai ārējais apvalka apzīmējums.
Bhagavad-gītā (3.42.) ir teikts, ka “darbīgie jutekļi ir augstāki par nedzīvo matēriju, prāts ir augstāks par jutekļiem, saprāts ir vēl augstāks par prātu, bet dvēsele ir augstāka par saprātu.”
indrijāni parānj āhur indrijēbhjah param manah manasas tu parā buddhir jo buddhēh paratas tu sah
Jutekļi bieži diktē prātam savas vēlmes, bet saprāts ne vienmēr tam piekrīt, tas analizē savas iegribas, uzliek veto. Ja dvēsele kalpo Dievam, tad visas pārējās ķermeņa daļas arī iesaistās kalpošanā. Bet, ja tā nenotiek, tad dvēsele tiek paverdzināta.
Dvēseli var apzīmēt arī ar vārdu “Dzīvība. Dabā visās dzīvajās būtnēs ir dzīvība, arī dzīvniekiem, putniem, kokiem un augiem, tāpēc tās vai nu kustas, vai aug un zied. Arī sēkliņās ir dzīvība, to redzam, kad tās aug. Ja sēkliņu novāra, tā vairs neaugs, jo ir mirusi.
Dvēsele atrodas sirdī kopā ar Virsdvēseli, kuras klātbūtne ir Dieva žēlastība, jo Tā ir Dieva izvērsums. Tā vēro dvēseles darbības, aizsargā, palīdz, dod padomus. Ja cilvēks ir mierīgs, tad viņš spēj uztvert tās padomus, kuri ir nemaldīgi. Tāpēc svētie vienmēr runā patiesību, jo vienmēr ir kontaktā ar to. Tāpēc mūsu uzdevums ir kalpot Dievam, uzklausīt Viņa balsi. To var visvieglāk panākt, ja mēs to gribam, ja esam pazemīgi, dievbijīgi, apzināmies, ka esam pilnīgi atkarīgi no Dieva žēlastības. Tomēr pastāvīgi noturēt prātu Dieva apziņas līmenī mūsu materiālisma laikmetā ir diezgan grūti. Visvieglāk un drošāk ir skaitīt Harē Krišna mantru, jo šī mantra tiek pielīdzināta Visaugstākajam Kungam. tas nozīmē, ka ar to mantru var saskarties ar Dievu, kas ir mūsu esamības galamērķis.
Sirds dziļumos mēs visi tiecamies pēc laimes, pēc mīlestības, tas ir dabiski, jo būt laimīgiem un mīlošiem ir Dieva novēlējums mums. Ja mēs vienmēr tiecamies kalpot Dievam, Viņš būs ļoti apmierināts un palīdzēs mums visādā veidā, kaut katram savādāk. To piedzīvo tie, kas kalpo Kungam. Būsim laimīgi, centīsimies, lūgsim palīdzību. Tā noteikti atnāks, taču ne vienmēr acumirklī. Mācīsimies paļauties uz Dievu, pagaidīt, kas ne vienmēr ir viegli.
Bhagavad-gītā (10.20.) Visaugstais Kungs saka par sevi: “Es esmu Virsdvēsele visu dzīvo būtņu sirdīs. Es esmu visu būtņu sākums, vidus un gals”
aham ātmā gudākēša sarva-bhūtāšaja-sthitah aham ādiš ča madhjam ča bhūtānām anta ēva ča
Gan dvēsele, gan Virsdvēsele ir individuālas esamības. Virsdvēsele vienmēr pavada dvēseli līdz tam brīdim, kamēr tā nonāk Dieva valstībā. Tā ir mūsu labākais draugs. Tā atrodas blakus individuālajai dvēselei katrā dzīvajā būtnē – arī dzīvnieku, putnu, augu un koku ķermenī, pat atomos.
Lakšmīprija dēvī dāsī